|
Jūnijs 5., 2006
viipsna | 22:06 Šon trolejbusā netīšām biju nofiksējusi savu skatienu uz viena vīrieša profilu. Esto pamanīju tai brīdī, kad šams man izteiksmīgi rādīja smieklīgas grimases. Pasmaidīju un pieklājīgi novērsos. Pieturā, kad kāpu ārā, viņš papriekš ļāva man aizspraukties viņam garām, lai pēctam aiz manis arī izkāptu. "Rekā mums paceļam," šams man iet blakus. Es spurdzu, viņš man prasa, kāmani sauc. Viņš esot Edmunds, ļoti patīkami. Mante jājiet pāri, saku. Varbūt telefōniņu, viņš vaicā, smuki smaida un vējā mazliet ir piemiedzis vienu aci. Nēnē, cienītajs, tikpat smuki smaidu apakaļ. Veterinārklīnikā ieeju kā pēdīgais klienc, trīs minūtes līc slēgšanai, dahteriene apvaicājas par barona veselību, es viņai pasaku, ka viņas jaunā matukrāsa viņai piestāv, viņa man izdod 14 latus vienlatniekos. Un uzaicina ieēst kūku ar kaffeju! Akvaj, jums svētki, es pieklājīgi iesaucos. Dahteriene saka – nētakš, man reka viena kundzīte nupat atnesa, kaķs veiksmīgi atveseļoc, esot pašcepta. Un ko es? Es akal spurdzu! Paldies, nēnē, cienītā. Jūsi ļoti laipna, patiešām, atā.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |