|
|
|
Jūnijs 7., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) viipsna | 12:14 - aceries
Mani naktī pamodināja telefōna zvans. Jā, eszinu – pate vainīga, ka neslēdzu naktī telefōnu ārā, tāpēc būtībā man nau tiesības dusmoties uz cilvēkiem, kas pēkšņi atraduši, ko man pateikt. Un steidz to darīt, neskatoties uzto, ka ir krietni pāri pusnaktij.
Nujā – naktī parasti zvana, lai pavēstītu, ka noticis kas ļauns (tasgan reti, bet zvans no nepazīstama numura naktī man uzdzen šermuļus tieši tāpēc, ka man var tikt paziņots kas slikc), ka mani atceras (ah, es – neaizmirstamā!), ka es esmu vienreizēja (neapšaubāmi, nenoliedzami) unka mani vēljoprojām mīl (ak un vēlreiz ak!). Pirmais varianc ir īpašs pacparsevi, tāpēc parto šite nē, bet par pārējo….
Vīnā esot patiesība. Tāpēc cilvēki zvanot ir atslābuši, jo iedzēruši kādu garšīgu alkoholisku dzērienu, viņi brīvi var izklāstīt argumentus un pamatojumu savām darbībām un teiktajam. Un visu patiesību. Patiesību, parko citkārt nāktos sarkt un bālēt. Elementāri.
Man tikaj atkal un atkal jādomā, vaj patiešām to, ka esmu neaprakstāmi jauka būtne, cilvēki saprot tad, kad ir iereibuši? Nukastad tā par patiesību, kas nāk ārā tikaj ar papildlīdzekļu palīdzību – turklāt tādu papildlīdzekļu, kas aptumšo apziņu? Hmmm. Hmmmm. Hmmmmm. Apšaubāma tā patiesība sanāk.
P.S. Es pati šajā jomā grēkoju (!!!) – ja vīna glāzes nau skatītas, ja vakars ievilcies un ja izdomāta kāda ģeniāla doma, parko jāpavēsta pasaulei, tad es arī mēdzu trobelēt savus mīļos draugus un paziņas, visbiežāk ar kādu varenstulbu īsziņu kā „kas pilnmēness naktī atrod uz kāpnēm izlietotu tējasmaisiņu, to gaida nenormāla laime!" :))
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |