|
|
|
Novembris 29., 2005
12:08
Starpcit, man vakar bij visaj incanta saruna ar priekšnieku.
Zem kodētā nosaukuma "darbinieka novērtēšana", mums vajcēj parunāt par dzīvi.
Mans ieteikums (paņemt kādu labu dzērienu un parunāt tad) gan neguva īpaši lielu atsauxmi, bet iebarikādējoties t.s. sanāxmju telpā, kur naune svešu ausu, ne acu, vaj justies pietiekoši ērti, lai.. nu, lai parunātu par dzīvi :)
Pagājušās nedēļas laikā dzima plāns - kā tikt apakaļ uz Hāgu uz pēc iespējas ilgāku laiku, unlaiparto maxātu manc kantoris.
Izdomāju, ka šo savu plānu varu likt priekšā manam sircmīļotajam bosam, kad viņš beidzot ir formulējis to, cig laba darbiniece esmu.
Tā ar bija. Salīdzinot ar manu pašvērtējumu, viņš man stāstīja slavas dziesmas. Untadnu es pavaicāju, kādas varētu būt manas karjeras iespējas nākošo 2 gadu laikā, skaidri zinot, ka iespējas ir visaj nosacītas.
Pēc viņa garā "ēēēēēm" spēru laukā piedāvājumu aizsūtīt mani stažēties uz pāris mēnešiem. Tādējādi, jaman nevar piedāvāt labāku amatu, dodu viņam iespēju motivēt mani ar kvalifikācijas uzlabošanu. Nu, tā vismaz es viņam teicu :)
Rezultātā "Es tevi ļoti saprotu", "Bet, jatu aizbrauxi prom, tutakš apakaļ nebrauxi", "Man taču nav, kas strādā tavā vietā", "Tutakš zini, cig grūti atrast sakarīgus darbiniekus", "Nēnē, es šķēršļus nelikšu", "Jābet, tas varētu būt tikaj pēc pilnīgas mūsu nodaļas nokomplektēšanas" un galugalā "Nedomāju, katas varētu notikt ātrāk kāpēc gada".
"Sasodīc, ilgi", teicu seu.
Bet viņš dzirdēja "Bet estakš par šo teu drīxtu atgādināt ikpalaikam?"
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
