|
17. Maijs 2005|16:43 |
prātā nav nācis smieties...
es reiz teicu labam draugam - neņem mani galvā, es padzīvošu mēnesi izolēta no sabiedrības, salikšu visu pa plauktiņiem un tad atkal būšu apritē. viņš sāka smieties un teica - ja gribi atkratīties, tad tā i saki :) pa plauktiņiem nav iespējms neko salikt!
es toreiz vēl nodomāju melnas domas par viņu un to, ko gan tas tēvainis saprot no plauktiņiem un sistēmas :D
taču, nolāpīc, cik ļoti viņam bij taisnība. reizēm vienkārši cilvēks nogurst... :) un - jā - arī nogurumā ir savs skaistums. tad vairāk izjūti to esi/neesi. manuprāt.
oj, kas par pretīgiem, gariem memuāriem. perdono. |
|