Par pienu, speķa pīrāgiem un citiem cilvēces pašapmāniem
Pārtraukums bija, un tas vienkārši ievelkas, kā visi pārtraukumi. Sākumā domā – šodien nerakstīšu, gan jau rīt. Tad paiet nedēļa, tad mēnesis, un beigās pats esi pārsteigts, cik ātri izzūd ieradums. Bet ieraksti jau nekur nepazūd, tie gaida, kamēr atkal būs spēks kaut ko pateikt.
Šodien gribēju parunāt par gaļu kā normu. Jo īstenībā tieši tur arī ir tā problēma: gaļa ir tik dziļi iemarinēta sabiedrības apziņā, ka pat neviens īsti nepajautā, kāpēc tā būtu īpaši garšīgāka par jebko citu. Kad kāds uzdrošinās apšaubīt, vienmēr seko standarta atbilde – “nu, bet gaļa ir garšīga”. It kā tā būtu pašsaprotama aksioma, kas neprasa nekādus pierādījumus. Bet, ja ieskatās tuvāk, “garšīga” ir tikai aizstājvārds, kas apzīmē pieradumu, nostalģiju, tradīciju. Tas ir kā ar skolas ēdnīcas speķa pīrādziņiem – cilvēki viņus slavē ne jau tāpēc, ka tur būtu kāda dievišķa kulinārijas patiesība, bet tāpēc, ka bērnībā viņi šķita īpaši, ar to taukaino smaržu un sajūtu, ka “tā ir mājas garša”. Bet objektīvi raugoties – vai tiešām saķepušas rauga mīklas bumbiņas ar šausmīgi sālītu tauku gabalu iekšā būtu kulinārijas kalngals?
Un šeit arī sākas spēle ar aizvietotājiem. Cilvēks, kurš domā, ka gaļas “garšīgums” ir unikāls un neatkārtojams, kļūdās. Ne tāpēc, ka sojas desmaize būtu identiska desa, bet tāpēc, ka garšas kā tādas nemaz nav izolētas – tās dzīvo kombinācijās, garšvielās, kontekstos. Ja kādam patīk “garšīgs” karbonāde, tad, piedodiet, viņš ēd nevis “gaļu”, bet miltu–olas–eļļas–piparu un vēl miljona smalku ķīmisku sajaukumu kombināciju. To pašu kombināciju var uzmānīt ap jebko citu, un gala rezultāts būs tikpat “garšīgs”, tikai bez tā, ka tev jāpieņem vesela rūpniecības nozare, kuras pamatā ir lopu nogalināšana.
Protams, skeptiķi teiks – “bet vegānu pīrādziņš nekad nebūs īsts pīrādziņš”. Un tajā ir sava taisnība: nebūs. Bet jautājums ir – un kāpēc vajag, lai būtu? Vai tad kāds vispār, ja būtu iespēja pārrakstīt tradīciju grāmatu no nulles, izvēlētos par mūsu “nacionālo lepnumu” tieši speķa bumbu mīklā? Tā taču ir tīra nejaušība. Ja vēstures gaitā būtu izkritusi kāda cita kauliņu kombinācija, mēs šodien smaidīgi grauztu, piemēram, marinētas pupiņas rauga mīklā un sacītu – ak, šī bērnības garša! Tradīcija nav nekas vairāk kā rutīnas pagarinājums.
Un tad nāk brīdis, kad tu sāc pats eksperimentēt ar aizvietotājiem. Ne tādēļ, lai atdarinātu, bet lai pārspētu. Man ir bijis savs laiks ar sojas pienu, kad likās, ka tas ir vienīgais variants, un es centos sevi pārliecināt, ka jā, šis ir “pietiekami līdzīgs” govs pienam. Tagad es smejos – kāpēc vispār jābūt “pietiekami līdzīgam”? Kāda starpība, vai tas atgādina? Mandeles piens nav govs piens, bet tas ir pavisam jauns aromāts, kas piešķir kafijai citu dimensiju, kādu govs pienam nemaz nav spējas dot. Auzu piens ar savu graudaino siltumu brīžiem šķiet pat loģiskāks partneris kafijai nekā jebkas no dzīvnieku pasaules. Un sojas piens, kas sākumā šķita kā kompromiss, izrādās pietiekami spēcīgs pats par sevi – tas ne tikai “imitē”, bet piešķir ēdienam raksturu.
Tas viss pamazām liek saprast, ka runa nav par “aizvietošanu” – runa ir par izvēli. Tas, ko sabiedrība sauc par “normālu ēdienu”, ir tikai viens no iespējamiem garšas maršrutiem. Mēs varam piekopt citus, kas nebalstās uz to, ka dzīvība jāuztver kā izejmateriāls. Un, jā, protams, neviens nevar noliegt, ka gaļa izraisa spēcīgas fizioloģiskas reakcijas – sāļums, tauki, umami. Bet paskaties uz to filozofiski: ja tavs apgalvojums par “garšīgumu” balstās vienīgi tauku un sāls ietekmē uz nervu sistēmu, tad kur paliek brīvā griba, kur paliek kultūra, kur paliek cilvēka radošais potenciāls? Tad mēs taču kļūstam tikai par pavloviskiem suņiem, kas skrien pie bļodiņas pēc nākamā speķa kumosa.
Man šķiet daudz interesantāk teikt – pag, bet kāda jēga slavināt vienu garšu, ja pasaulē iespējams radīt bezgalīgi daudz? Jo katrs jauns piena aizvietotājs ir kā neliels filozofisks eksperiments – kas notiks, ja pamēģināsim auzas, riekstus, zirņus, kokosriekstu? Ko tas atklās par mums pašiem? Un tādā brīdī vecais “bet gaļa ir garšīga” izklausās nevis pēc stipra argumenta, bet pēc bērnišķīga pieķeršanās rotaļlietai, kas sen jau būtu jāatdod pagrabā.
Un tāpēc, lai cik banāli tas izklausītos, pēc katra jauna mēģinājuma ar kādu piena aizvietotāju es domāju: jā, te ir vēl viena iespēja atbrīvoties no tā speķa pīrādziņa ēnas, kas karājas pār mums kā tautiska svētā relikvija. Jo, varbūt, īstenībā tieši tā ir – garšas nākotne slēpjas nevis tajā, lai atkārtotu pagātni, bet lai izgudrotu kaut ko jaunu.
Un vērtējot šo visu ar manu īpašo mērauklu, kas šoreiz ir sojas nagetes, es teiktu, ka katrs mazais atklājums, katrs mandeles piena malks vai auzu kafijas putu mākonis ir solis uz priekšu – prom no taukainās nostalgijas, uz ko tik daudzi vēl turas kā pie pēdējās patiesības. Un, ja man jāliek cipars, tad šī visa pieredze kopā ir stabilas piecas no piecām sojas nagetēm.
Šodien gribēju parunāt par gaļu kā normu. Jo īstenībā tieši tur arī ir tā problēma: gaļa ir tik dziļi iemarinēta sabiedrības apziņā, ka pat neviens īsti nepajautā, kāpēc tā būtu īpaši garšīgāka par jebko citu. Kad kāds uzdrošinās apšaubīt, vienmēr seko standarta atbilde – “nu, bet gaļa ir garšīga”. It kā tā būtu pašsaprotama aksioma, kas neprasa nekādus pierādījumus. Bet, ja ieskatās tuvāk, “garšīga” ir tikai aizstājvārds, kas apzīmē pieradumu, nostalģiju, tradīciju. Tas ir kā ar skolas ēdnīcas speķa pīrādziņiem – cilvēki viņus slavē ne jau tāpēc, ka tur būtu kāda dievišķa kulinārijas patiesība, bet tāpēc, ka bērnībā viņi šķita īpaši, ar to taukaino smaržu un sajūtu, ka “tā ir mājas garša”. Bet objektīvi raugoties – vai tiešām saķepušas rauga mīklas bumbiņas ar šausmīgi sālītu tauku gabalu iekšā būtu kulinārijas kalngals?
Un šeit arī sākas spēle ar aizvietotājiem. Cilvēks, kurš domā, ka gaļas “garšīgums” ir unikāls un neatkārtojams, kļūdās. Ne tāpēc, ka sojas desmaize būtu identiska desa, bet tāpēc, ka garšas kā tādas nemaz nav izolētas – tās dzīvo kombinācijās, garšvielās, kontekstos. Ja kādam patīk “garšīgs” karbonāde, tad, piedodiet, viņš ēd nevis “gaļu”, bet miltu–olas–eļļas–piparu un vēl miljona smalku ķīmisku sajaukumu kombināciju. To pašu kombināciju var uzmānīt ap jebko citu, un gala rezultāts būs tikpat “garšīgs”, tikai bez tā, ka tev jāpieņem vesela rūpniecības nozare, kuras pamatā ir lopu nogalināšana.
Protams, skeptiķi teiks – “bet vegānu pīrādziņš nekad nebūs īsts pīrādziņš”. Un tajā ir sava taisnība: nebūs. Bet jautājums ir – un kāpēc vajag, lai būtu? Vai tad kāds vispār, ja būtu iespēja pārrakstīt tradīciju grāmatu no nulles, izvēlētos par mūsu “nacionālo lepnumu” tieši speķa bumbu mīklā? Tā taču ir tīra nejaušība. Ja vēstures gaitā būtu izkritusi kāda cita kauliņu kombinācija, mēs šodien smaidīgi grauztu, piemēram, marinētas pupiņas rauga mīklā un sacītu – ak, šī bērnības garša! Tradīcija nav nekas vairāk kā rutīnas pagarinājums.
Un tad nāk brīdis, kad tu sāc pats eksperimentēt ar aizvietotājiem. Ne tādēļ, lai atdarinātu, bet lai pārspētu. Man ir bijis savs laiks ar sojas pienu, kad likās, ka tas ir vienīgais variants, un es centos sevi pārliecināt, ka jā, šis ir “pietiekami līdzīgs” govs pienam. Tagad es smejos – kāpēc vispār jābūt “pietiekami līdzīgam”? Kāda starpība, vai tas atgādina? Mandeles piens nav govs piens, bet tas ir pavisam jauns aromāts, kas piešķir kafijai citu dimensiju, kādu govs pienam nemaz nav spējas dot. Auzu piens ar savu graudaino siltumu brīžiem šķiet pat loģiskāks partneris kafijai nekā jebkas no dzīvnieku pasaules. Un sojas piens, kas sākumā šķita kā kompromiss, izrādās pietiekami spēcīgs pats par sevi – tas ne tikai “imitē”, bet piešķir ēdienam raksturu.
Tas viss pamazām liek saprast, ka runa nav par “aizvietošanu” – runa ir par izvēli. Tas, ko sabiedrība sauc par “normālu ēdienu”, ir tikai viens no iespējamiem garšas maršrutiem. Mēs varam piekopt citus, kas nebalstās uz to, ka dzīvība jāuztver kā izejmateriāls. Un, jā, protams, neviens nevar noliegt, ka gaļa izraisa spēcīgas fizioloģiskas reakcijas – sāļums, tauki, umami. Bet paskaties uz to filozofiski: ja tavs apgalvojums par “garšīgumu” balstās vienīgi tauku un sāls ietekmē uz nervu sistēmu, tad kur paliek brīvā griba, kur paliek kultūra, kur paliek cilvēka radošais potenciāls? Tad mēs taču kļūstam tikai par pavloviskiem suņiem, kas skrien pie bļodiņas pēc nākamā speķa kumosa.
Man šķiet daudz interesantāk teikt – pag, bet kāda jēga slavināt vienu garšu, ja pasaulē iespējams radīt bezgalīgi daudz? Jo katrs jauns piena aizvietotājs ir kā neliels filozofisks eksperiments – kas notiks, ja pamēģināsim auzas, riekstus, zirņus, kokosriekstu? Ko tas atklās par mums pašiem? Un tādā brīdī vecais “bet gaļa ir garšīga” izklausās nevis pēc stipra argumenta, bet pēc bērnišķīga pieķeršanās rotaļlietai, kas sen jau būtu jāatdod pagrabā.
Un tāpēc, lai cik banāli tas izklausītos, pēc katra jauna mēģinājuma ar kādu piena aizvietotāju es domāju: jā, te ir vēl viena iespēja atbrīvoties no tā speķa pīrādziņa ēnas, kas karājas pār mums kā tautiska svētā relikvija. Jo, varbūt, īstenībā tieši tā ir – garšas nākotne slēpjas nevis tajā, lai atkārtotu pagātni, bet lai izgudrotu kaut ko jaunu.
Un vērtējot šo visu ar manu īpašo mērauklu, kas šoreiz ir sojas nagetes, es teiktu, ka katrs mazais atklājums, katrs mandeles piena malks vai auzu kafijas putu mākonis ir solis uz priekšu – prom no taukainās nostalgijas, uz ko tik daudzi vēl turas kā pie pēdējās patiesības. Un, ja man jāliek cipars, tad šī visa pieredze kopā ir stabilas piecas no piecām sojas nagetēm.
Comments