![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Krimā tiešām bija diezgan skaisti, tikai ļoti auksts. Izprotamas sakarības dēļ, tie 2 pavasari, ko es tur pavadīju, bija šausmīgi auksti, katrā no vizītēm es iepirku pa vienai jaunai ziemas cepurītei visneticamākajās krāsās, kā arī pieminētās bantes un ļoti skaistu šlipsi tētim, ar debesszilām līnijām uz abstrakta svītrojuma fona, šlipse saucās Eifeļa tornis (atmiņa uz šādām detaļām mani reāli skumdina. kam man tāda informācija jāglabā operatīvajā atmiņā?).
Apšaubu, ka ārstniecība nesa jebkādus uzlabojumus - es miglaini atceros kaut kādas elektroforēzes, kaut kādas lauru-lapu-based inhalācijas un tamlīdzīgi. No šodienas viedokļa man, visticamāk kaitēja tikai tas, ko tad nebūtu varējusi apzināties un cīnīt nost - pārmērīga hipersensitivitāte un outsideriska pasaules uztvere un globālā vientulība. Regulāri biju pārsteigta, kāpēc ar mani neviens nedraudzējas un neņem kompānijā, izņemot par mani kādus 6 gadus vecāko uzbeku meiteni Rušanu, ar ko turpināju sarakstīties līdz pat kādam '90, kad viņa pazuda Taškentā nemieru laikā.
Aerosolu man nebija, n tas pārsteidz, zinot manas māmulītes traģisko pasaules uztveri.
Acīmredzot, iespaidu uz vizuālo tēlu tā neēšana atstājusi būs kaut kad vēlāk. Man ir cits foto, kur es 14 gadu vecumā stāvu uz akmens Ķeguma ūdenskrātuvē. Es esmu tikai nedaudz īsāka kā padevusies šobrīd (ap 1815mm), toties svars ir 42 kilogrami. Izskatās tā, ka pēc dziļākas ieelpas uz ribām plīsīs āda.
Un ar farmāciju un oficiālo medicīnu esam Šveicīgās attiecībās - es viņus lieku mierā, bet viņi - mani.
Apšaubu, ka ārstniecība nesa jebkādus uzlabojumus - es miglaini atceros kaut kādas elektroforēzes, kaut kādas lauru-lapu-based inhalācijas un tamlīdzīgi. No šodienas viedokļa man, visticamāk kaitēja tikai tas, ko tad nebūtu varējusi apzināties un cīnīt nost - pārmērīga hipersensitivitāte un outsideriska pasaules uztvere un globālā vientulība. Regulāri biju pārsteigta, kāpēc ar mani neviens nedraudzējas un neņem kompānijā, izņemot par mani kādus 6 gadus vecāko uzbeku meiteni Rušanu, ar ko turpināju sarakstīties līdz pat kādam '90, kad viņa pazuda Taškentā nemieru laikā.
Aerosolu man nebija, n tas pārsteidz, zinot manas māmulītes traģisko pasaules uztveri.
Acīmredzot, iespaidu uz vizuālo tēlu tā neēšana atstājusi būs kaut kad vēlāk. Man ir cits foto, kur es 14 gadu vecumā stāvu uz akmens Ķeguma ūdenskrātuvē. Es esmu tikai nedaudz īsāka kā padevusies šobrīd (ap 1815mm), toties svars ir 42 kilogrami. Izskatās tā, ka pēc dziļākas ieelpas uz ribām plīsīs āda.
Un ar farmāciju un oficiālo medicīnu esam Šveicīgās attiecībās - es viņus lieku mierā, bet viņi - mani.