![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Labvakar, manu mazo draudziņ! Jau biju nolēmusi tomēr dziļdomīgi paklusēt, kad kūdošais jz barbala atgādinājums tomēr spiež mani pildīt doto solījumu un tomēr to aprakstīt.
Tātad. Subj. vieta un laiks bija izvēlēti nevainojami - ir grūti kaut ko sliktu pateikt par Rīgas Domu, tā ir prīmā vieta koncertiem, tomēr, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka tās apmēram 85 minūtes, ko tur pavadīju, nemitīgi cerēju, ka Lisa Džerarde vēl kādreiz atbrauks pagavilēt uz Latviju un varētu to darīt tieši Domā.
Arī 20:00 svētdienas vakarā, šajā gaišajā ahem pārdomu laikā, kad tehniski atlikušas 5 dienas līdz atvaļinājumam, un vispār 16 dienas 2014. gada Amoka skrējienā, nav tas sliktākais brīdis, kad hipotētiski piedāvāt saviem klausītājiem kādu muzikālu pārdzīvojumu pirms (pēdējās) saspringtās darba nedēļas uzsākšanas.
Tālāk vis nav tik rožaini. Pārdzīvojums bija: visu pasākuma laiku izmisīgi mocījos pārdomās, ka "visu taču varēja izdarīt daudz labāk", un kā pirmā problēma iezīmējās primitīvā un bērnišķīgā gaismošana. Autorei nezinkāpēc izdevās uzminēt brīdi, kurā pa apli mirgojošas zilas gaismiņas mainīs krāsu, tiesa, es balsoju par zaļo, bet tā kļuva sarkana. Atmiņas par festivāla Sanremo'79 skatuves noformējumu tādā ziņā palikušas daudz gaišākā atmiņu starojumā, šovakar it kā sanāca atgriezties atpakaļ tai stilistikā, tikai primitīvākā. Kulminējošajā skaņdarbā, piemēram, gaismiņas bija lillā un katrā indviduālajā apgaismes ķermenī tās virpuļoja pa mazu aplīti ritmiņā, mmm..
Neteikšu, ka būtu iepazinusies ar izpildītāju daiļradi iepriekš, neesmu pētījusi viņu muzikālo devumu agrāk un ar nodomu devos turp lieki neietekmējusies ar ielūgumiem līdzi nākošā CD saturu, jo kurš tad nu nezina, ka koncertos klātbūtnē viss visiem patīk daudz labāk. Bet ne šoreiz. No solista uzrunas uzzinājām, ka iedvesma elbumam smelta grupas ceļojumā uz brālīgo Gruziju, kas atstāj padziļinātu wtf sajūtu, acīmredzot uz dažādiem cilvēkiem Gruzija atstāj dažādus iespaidus. Man, piemēram, Gruzija asociējas ar temperamentīgu viesmīlību, karstasinību, kindzu, dzīvi apliecinošu pohujismu pret sīkām niansēm satiksmes noteikumu ievērošanā, tostiem, vīnu, dejām un smiekliem. Ja man būtu jāvērtē, kādā vidē, nezinot par Instrumentu tripu, skaņu ierakstiem iedvesma smelta, es balsotu par pasākuma sponsora LMT māteskompānijas TeliaSonera pamesto mācību centru Lahti, kurš sen, logu ailēm skrapstot vējā un sniegā, pamests stāv kluss un skumjš skarbās Somijas dabas ielenkts, un tikai salauzta digitālā tāfele vāji midžina pēdējās ardievas ar infrasarkanu sensoru sniega vērpetēm un vēja aukām.
Liriku saturs ir ieturēts eleganta minimālisma stilā. Pirmsskolas izglītības iestādes Taurenītis logopēdiskajai grupiņai 3-4 gadus veciem bērniem - nevienam nerastos problēmas atkārtot, izdziedāt šos tekstus, lielākoties. Šis būtu minams kā pozitīvs aspekts arīdzan visiem tiem, kam parādās pirmās demences pazīmes - izvēloties apm 48% no skanošā materiāla, jūs viegli varēsiet padarīt tās par savām galda dziesmām saviesīgos pasākumos, ja jūsu viesi ir auguši Somijas bērnu namos, viņiem pat, iespējams, dzirdētais patiks. Tām dažām dziesmām, kuru teksti nesastāvēja no ĀAAA un ŪUUU, bija cita vienojoša iezīme: tie runāts par siltumu, sildīšanos, uzsildīšanos (tevī), kas arī ir saprotami, jo nu ne jau maijs aiz loga. Decembris! Vēl vismaz dažus ansambļa dalībniekus mēdz apžilbināt smarža un gudrība.
Noslēgumā apskatīsim skaņu celiņu. Te man nekas daudz labāks prātā nenāk, kā kad piedāvāt iedomāties, ka, ja Šaineda OKonnora (nasingkampērstujū periodā) būtu apvienojusi iedvesmu un vēlmi kāpt uz skatuves kopā ar vokāli-instrumentālo ansambli Erasure, vienojoties izpildīt Filipa Glāsa sacerējumus, bet dažos brīžos pie sitamajiem sēdētu Kraftwerk veterāni.
Kā uz to reaģēja klausītāji? Neņemšos teikt tieši cik, bet nozīmīgs daudzums atstāja norises vietu krietni pirms beigām. Solists izdarīja kļūdu, pirms kāda skaņdarba informēdams, ka viņam ir vēl viena dziesma, ko pacietīgākie iztulkoja kā zīmi, ka tā tad nu arī būs pēdējā, un, izskanot pēdējam akordam, praktiski visi arī piecēlās kājās uz traucās uz izeju. Vismaz mirklī, kad izeju sasniedzu es, nopratu, ka tomēr vēl vismaz viena cita kompozīcija tomēr vēl pasākuma plānā ir, un atviegloti metos Herdera laukuma spirdzinošajā svaigumā. Vai, vai, vai.
Tātad. Subj. vieta un laiks bija izvēlēti nevainojami - ir grūti kaut ko sliktu pateikt par Rīgas Domu, tā ir prīmā vieta koncertiem, tomēr, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka tās apmēram 85 minūtes, ko tur pavadīju, nemitīgi cerēju, ka Lisa Džerarde vēl kādreiz atbrauks pagavilēt uz Latviju un varētu to darīt tieši Domā.
Arī 20:00 svētdienas vakarā, šajā gaišajā ahem pārdomu laikā, kad tehniski atlikušas 5 dienas līdz atvaļinājumam, un vispār 16 dienas 2014. gada Amoka skrējienā, nav tas sliktākais brīdis, kad hipotētiski piedāvāt saviem klausītājiem kādu muzikālu pārdzīvojumu pirms (pēdējās) saspringtās darba nedēļas uzsākšanas.
Tālāk vis nav tik rožaini. Pārdzīvojums bija: visu pasākuma laiku izmisīgi mocījos pārdomās, ka "visu taču varēja izdarīt daudz labāk", un kā pirmā problēma iezīmējās primitīvā un bērnišķīgā gaismošana. Autorei nezinkāpēc izdevās uzminēt brīdi, kurā pa apli mirgojošas zilas gaismiņas mainīs krāsu, tiesa, es balsoju par zaļo, bet tā kļuva sarkana. Atmiņas par festivāla Sanremo'79 skatuves noformējumu tādā ziņā palikušas daudz gaišākā atmiņu starojumā, šovakar it kā sanāca atgriezties atpakaļ tai stilistikā, tikai primitīvākā. Kulminējošajā skaņdarbā, piemēram, gaismiņas bija lillā un katrā indviduālajā apgaismes ķermenī tās virpuļoja pa mazu aplīti ritmiņā, mmm..
Neteikšu, ka būtu iepazinusies ar izpildītāju daiļradi iepriekš, neesmu pētījusi viņu muzikālo devumu agrāk un ar nodomu devos turp lieki neietekmējusies ar ielūgumiem līdzi nākošā CD saturu, jo kurš tad nu nezina, ka koncertos klātbūtnē viss visiem patīk daudz labāk. Bet ne šoreiz. No solista uzrunas uzzinājām, ka iedvesma elbumam smelta grupas ceļojumā uz brālīgo Gruziju, kas atstāj padziļinātu wtf sajūtu, acīmredzot uz dažādiem cilvēkiem Gruzija atstāj dažādus iespaidus. Man, piemēram, Gruzija asociējas ar temperamentīgu viesmīlību, karstasinību, kindzu, dzīvi apliecinošu pohujismu pret sīkām niansēm satiksmes noteikumu ievērošanā, tostiem, vīnu, dejām un smiekliem. Ja man būtu jāvērtē, kādā vidē, nezinot par Instrumentu tripu, skaņu ierakstiem iedvesma smelta, es balsotu par pasākuma sponsora LMT māteskompānijas TeliaSonera pamesto mācību centru Lahti, kurš sen, logu ailēm skrapstot vējā un sniegā, pamests stāv kluss un skumjš skarbās Somijas dabas ielenkts, un tikai salauzta digitālā tāfele vāji midžina pēdējās ardievas ar infrasarkanu sensoru sniega vērpetēm un vēja aukām.
Liriku saturs ir ieturēts eleganta minimālisma stilā. Pirmsskolas izglītības iestādes Taurenītis logopēdiskajai grupiņai 3-4 gadus veciem bērniem - nevienam nerastos problēmas atkārtot, izdziedāt šos tekstus, lielākoties. Šis būtu minams kā pozitīvs aspekts arīdzan visiem tiem, kam parādās pirmās demences pazīmes - izvēloties apm 48% no skanošā materiāla, jūs viegli varēsiet padarīt tās par savām galda dziesmām saviesīgos pasākumos, ja jūsu viesi ir auguši Somijas bērnu namos, viņiem pat, iespējams, dzirdētais patiks. Tām dažām dziesmām, kuru teksti nesastāvēja no ĀAAA un ŪUUU, bija cita vienojoša iezīme: tie runāts par siltumu, sildīšanos, uzsildīšanos (tevī), kas arī ir saprotami, jo nu ne jau maijs aiz loga. Decembris! Vēl vismaz dažus ansambļa dalībniekus mēdz apžilbināt smarža un gudrība.
Noslēgumā apskatīsim skaņu celiņu. Te man nekas daudz labāks prātā nenāk, kā kad piedāvāt iedomāties, ka, ja Šaineda OKonnora (nasingkampērstujū periodā) būtu apvienojusi iedvesmu un vēlmi kāpt uz skatuves kopā ar vokāli-instrumentālo ansambli Erasure, vienojoties izpildīt Filipa Glāsa sacerējumus, bet dažos brīžos pie sitamajiem sēdētu Kraftwerk veterāni.
Kā uz to reaģēja klausītāji? Neņemšos teikt tieši cik, bet nozīmīgs daudzums atstāja norises vietu krietni pirms beigām. Solists izdarīja kļūdu, pirms kāda skaņdarba informēdams, ka viņam ir vēl viena dziesma, ko pacietīgākie iztulkoja kā zīmi, ka tā tad nu arī būs pēdējā, un, izskanot pēdējam akordam, praktiski visi arī piecēlās kājās uz traucās uz izeju. Vismaz mirklī, kad izeju sasniedzu es, nopratu, ka tomēr vēl vismaz viena cita kompozīcija tomēr vēl pasākuma plānā ir, un atviegloti metos Herdera laukuma spirdzinošajā svaigumā. Vai, vai, vai.