Krustvārdu mīkla

bet to, ka ir laiks, un ka es kopsummā esmu pieņēmusi pareizos lēmumus, man pastāsta lūk, kas: šonakt man ausī čukstēja Juta Strīķe, manierīgi vicinot mapītes ar dokumentiem, kas it kā apliecina, ka es personīgi esmu salaidusi pakaļā Nozīmīgu Projektu Darbavietā, Kurš Satur Valsts Noslēpumu.

Skaujot ap pleciem, viņa aicināja uz nelielu pretpakalpojumu, kura jēga būtu nospert no Esošās Darba vietas projektoru un vēl kaut kādus papīrus; apmaiņā pret šo mani kompromitējošie dokumentiņi paliktu pie Jutas; bet man kaut kā nesekmējās: es lavījos cauri intīmi izgaismotām zālēm, kurās pie samta drapērijām sēdēja Visaugstākie Bosi, skaudami Man Nemīlamus Cilvēkus, un es skaidri zināju, kāpēc tas tā. Projektoru es nenospēru, papīrus arī ne, toties pa ceļam uzkūlos Nedaudz Zemākam bosam, kurš mani sagaidīja ar gestapovieša maigumu smēķētavā; sekoja tiesa, uz kuru mani veda ar kamaniņām, un pēkšņi Jutas mapītes izrādījās esam tādas, kuras es kaut kā biju nospērusi viņai un kurās tieši otrādi, materiāli kompromitē viņu, bet mani tiesā par pavisam citiem noziegumiem, es miru mokās.

Tā ja, bērniņi, kad parakstieties uz dzīvi zelta būrītī - ziniet, tas beidzas tieši šādi.