Atradumu galds
Vakar atradu krustmāti. Nebiju viņu redzējusi kopš savas pirmās dzimšanas dienas, tātad diezgan ilgi. Vienīgās asociācijas bija tādas: ilgus gadus viņa man sūtīja kartiņas uz dažādiem svētkiem. Ne jau tādas veikalā pērkamās, viņa tās zīmēja pati, kā arī šausmīgi glīti tušā izvilktiem dekoratīviem burtiem (profesija - arhitekts) aizpildīja. Tās kartiņas apbrīnoju neskaitāmas dienas pēc saņemšanas - cik viņas bija neparastas un kūlas.
Mūsdienās viņa ir šausmīgi simpātiska un saprātīga kundzīte. Jau sen kā dzīvo ne šaizemē.
Bet tas jau viss tā, brehņa.
Galvenais, kas man sevišķi patika, ir viņas jaunais amats. Proti: atomelektrostaciju un kodolieroču noliktavu tehniskais un drošības inspektors. Apbraukā Arhangeļskas, Murmanskas un Vladivostokas, vērojot kā tiek droši iznīcinātas vecās atomzemūdenes, piemēram.
Šķiet, tas visu paskaidro un pilnīgi organiski ieliekas mūsu razkladā.
Uzreiz sajutos lepna par savu ģimeni.
Mūsdienās viņa ir šausmīgi simpātiska un saprātīga kundzīte. Jau sen kā dzīvo ne šaizemē.
Bet tas jau viss tā, brehņa.
Galvenais, kas man sevišķi patika, ir viņas jaunais amats. Proti: atomelektrostaciju un kodolieroču noliktavu tehniskais un drošības inspektors. Apbraukā Arhangeļskas, Murmanskas un Vladivostokas, vērojot kā tiek droši iznīcinātas vecās atomzemūdenes, piemēram.
Šķiet, tas visu paskaidro un pilnīgi organiski ieliekas mūsu razkladā.
Uzreiz sajutos lepna par savu ģimeni.