Krustvārdu mīkla

Ap 6 no rīta atskanēja zvans un dienai tad bija jāsākas piespiedu kārtā. Zvans nebija ne gaidīts, ne negaidīts: tas bija čehs no Čehijas, ļoti interesantās pilsētiņas Bistrice pod Hostynem ar fūri, kurā atradās 85 kubikmetri mēbeļu un kurām uz pavadzīmes mans vārds rakstīts, un kuru izkraušanas punkts bija sarunāts kādā Spuņciema vietnē.

Līdz kādiem 11 bijām fūri izkrāvuši - mantiņas nebija saliktas uz eiropaletēm un mēs ar kolēģīti un diezgan atturīgu un dozētu ražotnes vietējā personāla atbalstu tās 3,3 tonnas pārkrāvām ar metodi parasto - rokas da muguras. Lai arī es it kā biju apģērbusies, gatavojoties pavadīt laiku spartiskos apstākļos, tomēr sala vājprātīgi, ja atskaita mirkļus, kad porcijās pa 2 pa kāpnēm otrajā stāvā tika nesti krēsli, kopskaitā 228.

Es pat īsti nezinu, kas visā tai razkladā bija visjocīgākais - mana iedoma, ka paralēli tam procesam jāveic atvesto priekšmetu inventarizācija; fakts, ka viens no čehu šoferiem bija ģērbies plānos Reebok šortos un dubļonkā, vai arī AB iedoma, ka viņam jāatmet smēķēšana un tamdēļ jādara viss, lai to procesu padarītu riebīgu un tamdēļ mēs starplaikos pīpējām kaut kādus šausmīgus smirdošus cigārus (man bija beigušās ģiftsnūdeles).

Man liekas - tas ir tik svarīgi, ka dienas atšķiras cita no citas. Tomēr, kad atnāks 200x200cm gultas, es laikam aprobežošos ar inventūru.