![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad pamodos, sajūta bija diezgan nepatīkama. Šķita, ka ir melns nakts vidus, bet tā kā man bija paredzēts celties nejēdzīgā agrumā, sapīku par to, ka esmu atļāvusies tādu vaļību kā cauru miegu. Klusām sāku bārt sevi, un nospriedu, ka tas man būs piesities, lai atlīdzinātu vakarrīta apgalvojumus kādam laikabiedram, ka es esmu gulējusi pavisam cietā miegā un manu vieglo zobošanos par viņa cauro miegu.
Kā nākamais plāna punkts sekoja personisko sajūtu analīze par tēmu - kāpēc es jūtos tik draņķīgi, kāpēc sāp galva un kāpēc ir tik nejēdzīgi smagi elpot. Pagriezos uz otra sāna un atvēru vienu aci pavisam. No virtuves puses nez kāpēc nāca jocīga, plandoša un neregulāra oranža gaisma. Izrādās, ka elpot grūti, jo viss ir pilns ar sasodītiem, bieziem dūmiem. Smird.
Un tad tā sajūta, ka viss saliekas. Pēkšņi kļūst skaidrs, ko tas nozīmē. Tā vienīgā iespēja, derdzīgā, šausminošā, neiespējamā - te tā ir, pāris metru attālumā no tevis. Ka tagad vajag ātri ātri. Aizsviedu pa gaisu segu, aizaulēkšoju virtuvē. Dega galds apmēram 40 cm augstumā. Laikam jau nevajadzēja, bet ieslēdzu lampas, nokliedzu: 'Ilze, celies fiksi, ugunsgrēks!', lai gan, objektīvi runājot, tas bija nedaudz pārspīlēts situācijas raksturojums. Pagrābu litra krūzi, pielēju līdz malām ar ūdeni un pārmēru slaikā vēzienā izgāzu uz liesmām. Ar vienu nepietika, pielēju vēl vienu līdz pusei, un ar otro piegājienu viss beidzās.
Pamodās K. un M., mazie miegainām pūces acīm ienāca virtuvē un kādu brīdi klusēdami raudzījās un galdu, sienu, pielietajiem datoriem.
Vienojāmies, ka viņi vairs nekad nededzinās sveces un nepametīs tās degam, kad paši ies prom no telpām.
Lai gan diezgan droši zinu, ka tad, kad pēc pasmagā brauciena svētdienas vakarā no Pāvilostas pārvilkos mājās, tā nolāpītā svece uz galda arī dega. Atceros, nobrīnējos vēl, ka nav nopūsta, pirms iededzinātāji atstājuši māju.
Bet nu viss beidzies laimīgi. Vēlāk gājām pa Avotielu uz skolu, un no kaukura cita mājokļa uz ielas iznesās tāda pat deguma dvinga kā no mūsu kvartjīra. 'Šodien laikam tāda ugunsgrēka diena!', noteica K. un smaidīja savu Češīras kaķa smaidu.
Kā nākamais plāna punkts sekoja personisko sajūtu analīze par tēmu - kāpēc es jūtos tik draņķīgi, kāpēc sāp galva un kāpēc ir tik nejēdzīgi smagi elpot. Pagriezos uz otra sāna un atvēru vienu aci pavisam. No virtuves puses nez kāpēc nāca jocīga, plandoša un neregulāra oranža gaisma. Izrādās, ka elpot grūti, jo viss ir pilns ar sasodītiem, bieziem dūmiem. Smird.
Un tad tā sajūta, ka viss saliekas. Pēkšņi kļūst skaidrs, ko tas nozīmē. Tā vienīgā iespēja, derdzīgā, šausminošā, neiespējamā - te tā ir, pāris metru attālumā no tevis. Ka tagad vajag ātri ātri. Aizsviedu pa gaisu segu, aizaulēkšoju virtuvē. Dega galds apmēram 40 cm augstumā. Laikam jau nevajadzēja, bet ieslēdzu lampas, nokliedzu: 'Ilze, celies fiksi, ugunsgrēks!', lai gan, objektīvi runājot, tas bija nedaudz pārspīlēts situācijas raksturojums. Pagrābu litra krūzi, pielēju līdz malām ar ūdeni un pārmēru slaikā vēzienā izgāzu uz liesmām. Ar vienu nepietika, pielēju vēl vienu līdz pusei, un ar otro piegājienu viss beidzās.
Pamodās K. un M., mazie miegainām pūces acīm ienāca virtuvē un kādu brīdi klusēdami raudzījās un galdu, sienu, pielietajiem datoriem.
Vienojāmies, ka viņi vairs nekad nededzinās sveces un nepametīs tās degam, kad paši ies prom no telpām.
Lai gan diezgan droši zinu, ka tad, kad pēc pasmagā brauciena svētdienas vakarā no Pāvilostas pārvilkos mājās, tā nolāpītā svece uz galda arī dega. Atceros, nobrīnējos vēl, ka nav nopūsta, pirms iededzinātāji atstājuši māju.
Bet nu viss beidzies laimīgi. Vēlāk gājām pa Avotielu uz skolu, un no kaukura cita mājokļa uz ielas iznesās tāda pat deguma dvinga kā no mūsu kvartjīra. 'Šodien laikam tāda ugunsgrēka diena!', noteica K. un smaidīja savu Češīras kaķa smaidu.