Krustvārdu mīkla

apmēram 16 reizes šodien iesāku un izmetu dažādus tekstiņus, ko še iepļekstēt, taču visus ne pabeidzu, ne ta īsti izmetu, un labi, ka tā.
Vienīgais sausais atlikums ir tāds, ka pēc sestdienas aktivitātēm man ir atmērcējies un samaitājies labā rādītājpirksta pirkstu nospiedums, kas man rada traucējumu ielogoties savā darbstacijā ar šo pirkstu. 'Fuck you' rādāmais pirksts ir kārtībā visās nozīmēs.

Bet viens no stāstiem [ar vai bez morāles?], ko šodien gribēju jums paust, un kurš, turklāt, man šķiet gaužām audzinošs un pamācošs, bija šāds. 

Citviet Čehijā es ieklīdu Bystřice pod Hostýnem, konkrēti Hostýn ir Church of the Assumption of the Virgin Mary. Tā uzbūvēta apmēram 700m augstā kalnā un ir Morāvijas reģiona lielākā katoļu katedrāle. Pastarp visādām pasmagām pārdomām par tēmu reliģija un Esse, jāpiezīmē, ka nekāda tāda sevišķa tur nebija, i mean, nu tradicionāla un visnotaļ tipiska katoļu vide, taču ar kādu aizkustinošu un mīļi komisku detaļu. Proti, es ieklīdu iekštelpās akurāt brīdī, kad personāls veica telpu sagatavi ikdienas priekšnesumiem, ja tā drīkst izteikties. Un konkrētajā vietā tas nozīmēja visa altāra apjoma apspraudīšanu ar krizantēmām, mārtiņrozēm, un visvisādām citām rudens puķēm. Tai skaitā Jaunava Marija un bērniņš un krusti un viss cits tika bagātīgi apkrauts, kas vismaz man šķita nedaudz pagāniski. Kronis visam bija tad, kad turpat uz altāra tika veidotas arī kompozīcijas no dekoratīvajiem ķirbīšiem, baklažāniem, patisoniem un sazin vēl kādiem visās rudens krāsās zaigojošiem augiem. Un tad jau arī iezvanījās zvani, iedārdējās ērģeles un es kā neticīgais Toms cēlos kājās un muku prom, nevēlēdamies zaimot ar savu klātbūtni.

Nu jau kādas pāris nedēļas es pilnībā atbilstu tam literārajam tēlam, kas pats dvēselē juzdamies cēls un labsirdīgs, akurāt vislaik iekuļas kaut kādos murgainos pārpratumos, meksikāniskas stilistikas drāmās un bābu kašķos un un un un...