![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
“
“Visu tumšo, drūmo rudens dienu, kad mākoņi it kā spiež cilvēku pie zemes un apkārt nedzird ne skaņas, es viens pats jāju pa neparasti tuksnešainu apvidu, līdz beidzot, krēslai biezējot, ieraudzīju savā priekšā tumšo Ašera māju...”
Misters Viljams Stendāls pārstāja citēt. Rau, kur uz neliela, melna pakalna jau stāvēa šī māja, kuras pamatakmenī rēgojās uzraksts “2005. Anno Domini”.
- Māja nu ir gatava. Saņemiet atslēgu, mister Stendāl! - sacīja arhitekts Bigelovs. Viņiem pie kājām zālē, kas melnoja kā kraukļa mugura, čaukstēja rasējumi.
- Ašera māja, - Stendāls tīksmi novilka. - Izplānota, uzcelta, nopirkta un samaksāta. Misters Po būtu sajūsmā par to.
- Vai krāsas ir pareizas? Vai tās ir pietiekami drūmas un baigas?
- Ārkārtīgi drūmas, ārkārtīgi baigas!
- Un mūri – nospiedoši?
- Neticami nospiedoši.
- Bet dīķis? Vai tas ir pietiekami melns un draudīgs?
- Melnāku un draudīgāku grūti pat iedomāties!
- Un kā ar grīsli? Vai tas ir pienācīgi noplucis?
- Tiešām pretīgs!
- Un vai, uzskatot šo ansambli iet šermuļi pār kauliem, vai stingums pārņem sirdi un prātu? Vai šī māja un tās apkārtne iedveš šausmas, mister Stendāl?
- Jums viss ir vareni izdevies, Bigelov, patiešām lieliski.
- Pateicos. Vai esat ievērojis, ka šeit vienmēr valda krēsla, ka šaja kailajā, neauglīgajā un nedzīvajā nostūrī ir mūžīgs oktobris? Tas prasīja ne mazumu pūļu. Esam pat uzstādījuši mašīnas, kas aptumšo sauli. Te vienmēr būs drūmi.
”
“Visu tumšo, drūmo rudens dienu, kad mākoņi it kā spiež cilvēku pie zemes un apkārt nedzird ne skaņas, es viens pats jāju pa neparasti tuksnešainu apvidu, līdz beidzot, krēslai biezējot, ieraudzīju savā priekšā tumšo Ašera māju...”
Misters Viljams Stendāls pārstāja citēt. Rau, kur uz neliela, melna pakalna jau stāvēa šī māja, kuras pamatakmenī rēgojās uzraksts “2005. Anno Domini”.
- Māja nu ir gatava. Saņemiet atslēgu, mister Stendāl! - sacīja arhitekts Bigelovs. Viņiem pie kājām zālē, kas melnoja kā kraukļa mugura, čaukstēja rasējumi.
- Ašera māja, - Stendāls tīksmi novilka. - Izplānota, uzcelta, nopirkta un samaksāta. Misters Po būtu sajūsmā par to.
- Vai krāsas ir pareizas? Vai tās ir pietiekami drūmas un baigas?
- Ārkārtīgi drūmas, ārkārtīgi baigas!
- Un mūri – nospiedoši?
- Neticami nospiedoši.
- Bet dīķis? Vai tas ir pietiekami melns un draudīgs?
- Melnāku un draudīgāku grūti pat iedomāties!
- Un kā ar grīsli? Vai tas ir pienācīgi noplucis?
- Tiešām pretīgs!
- Un vai, uzskatot šo ansambli iet šermuļi pār kauliem, vai stingums pārņem sirdi un prātu? Vai šī māja un tās apkārtne iedveš šausmas, mister Stendāl?
- Jums viss ir vareni izdevies, Bigelov, patiešām lieliski.
- Pateicos. Vai esat ievērojis, ka šeit vienmēr valda krēsla, ka šaja kailajā, neauglīgajā un nedzīvajā nostūrī ir mūžīgs oktobris? Tas prasīja ne mazumu pūļu. Esam pat uzstādījuši mašīnas, kas aptumšo sauli. Te vienmēr būs drūmi.
”