![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Stāsta (cibā raksta), ka Gruzijā karš. Diezgan šausmīgi. Te to nekā nejūt, neviens neziņo, visi aizņemti ar britu nācijas sniegumu Pekinā... Ko gan viņi zin: tāpat vairums _vēljoprojām_ domā, ka Latvija ir Krievija un patiesā sirsnībā apvaicājas, vai tad nebija labāk būt Krievijas daļai, kad tu spītīgi iecērties, ka nav vis Krievija. Bet es jau arī neesmu pareizais Dievzemītes aizstāvis un propogandētajs, kā jūs zināt. Tāpēc, lai nedaudz atšķaidītu politiskos ierakstus, es mietpilsoniski papļekstēšu o tom, o vsjom, o ženskom.
Atsevišķā pukstiņā es pačalošu, cerams, par padziļināti intīmām lietiņām, šo veltot vairāk dažādu brīvā laika pavadīšanas aspektu analīzei. Mana iekšējā devīze ir nodarboties ar IDP (Internal Development Programm); kas praktiski nozīmē visvisādu mentālu un fizisku aktivitāšu darīšanu, parasti robežojošamies ar tādu fizisku wornoutu, ka ir par ko padomāt. Šogad nejauši kļuvu par airētāju, tamdēļ nosacītajā atvaļinājumiņā nospriedu, ka vajag pievērsties citam kam; un tīri nejauši izvēle krita uz jāšanas sportu.
Nē, nav tā, ka man būtu 0 pieredze. Esmu arī Dievzemītē niekojusies agrāki. Nerunājot par tusiņu iekš US, kur mēs braši savlaik nēsājāmies pa kanjoniem aidenieku mugurās Jūtā, tamdēļ pamatoti uzskatīju, ka viss ir čikeniekā. No ņe tut to bilo. Kā zināms, britiem ir sava, ļoti specifiska pieeja lietām, t.sk. nacionālajiem totēmiem. Jāšana ir viens no tiem. Tamdēļ svētdienas rītā atradu sevi ceļamies 5AM, lai 6:30 sēstos busēklī, kas vizina uz Velsu, uz kalniem, kur būšot mierīgas izjādes dienas garumā. Pēc 3 stundām (līdz Velsai ir gabaliņš) katrs bija saņēmis zirgu un rēni soļoja pa aploku, iepazīdamies. Es neapgrūtināšu jūs ar detalizētām piezīmēm. Galvenās pasākuma iezīmes bija apmēram šādas:
= nav nozīmes, vai tev ir 6 vai 65 gadi. Ja tu te esi atbraucis, tad viss notiks pa īstam; pieņemot, ka tu pilnībā saproti, ko tu dari. Apsveicama pieeja!
= es biju līdz šim rikšojusi (dipdapdipdap, nu, tur kur vajag ar piecelšanos-atsēšanos darboties), nekad ne auļojusi. Saskaņā ar filmās redzamo, tas ir trivia. Vajag tikai nedaudz piepacelties sedlos ieliektiem ceļiem, pieliekties maksimāli zemu pie krēpēm, un viss notiks. _NEKAD_ tā nedariet, nekad. Tas ir pats drošākais veids, kā izlidot no sedliem un, metot slaidu kūleni pāri zirga skaustam, triekties lejup pret klints nogāzi. Tas, ka man tā negadījās, ir nejaušība, laimīgā. Zirgs, laižoties auļos, jūs mētās kā sūdīgi ierēvētu buru orkāna laikā. Turklāt, ķivere aizsegs visu iespējamo redzesloku un pavada atlaidīsies, kājas lēnām atslīd no kāpslīšiem, utt utt. Momentā kļuva skaidrs, ka vienīgā iespējamā metode ir liekties atpakaļ, lai vai cik tas liktos aplami, un pēc iespējas mazāk kontaktēties ar sedlaugšu.
= kad nu tas ir iemācīts, man nav sevišķu iebildumu auļot, ja tas notiek uz apmēram 2 metrus plata grantenieka kalna virsotnē. Taču, saskaņā ar man nezināmām britu tradīcijām, pati labākā auļošana ir tad, ja tā notiek uz apmēram 80 cm platas un neganti zemas stidziņas-alejas, kas gar malām ir bagātīgi apstādīta ar kāršu rozēm, āmuļiem un citiem asiem dzelkšņiem, kas perfekti sit cauri džinsiem. Nemaz nerunājot par nepieciešamību liekties uz leju, sargājot seju.
Kopā mēs ņēmāmāmies kādas 4-5 h ar nelielu pauzīti pīpuļošanai. Es šodien izteikti jūtu savus gurnus. Arī mugura man ir :) Izrādās, arī pirkstos ir muskuļi, kas atbildīgi par pavadas turēšanu un arī turēšanos sedlos aulēkšošanas laikā. Arī Livulītis visu šo pašu izklaidi izturēja gods godam.
Velsa ir no tiesas brīnišķīga, bet to jau es esmu teikusi agrāk. No šāda skatupunkta (LLanthony) es to vēl nebiju redzējusi; tik lauciniecisku un tik upju bagātu, līdz šim bija vislaik gadījusies tā sindarīna un elfu puse (LLangollen).
Vēl man ienāca prātā, ka šāda izklaide varētu būt ļoti piemērota visām tām meitenēm, kas žēlojas par zināmu seksuālu vēsumu un saistītu problemātiku. Svarīgi, ka ne jau stunda vai 2 ko līdz, taču pēc piecām, manuprāt, nevar izvairīties no zināmiem (blakus)efektiem. To es tāpat vien, ja nu kādam palīdz attiecībiņu kopšanas jautājumos.
Nu ja, tad nu līdz citai reizītei. Uz redzīti!
Atsevišķā pukstiņā es pačalošu, cerams, par padziļināti intīmām lietiņām, šo veltot vairāk dažādu brīvā laika pavadīšanas aspektu analīzei. Mana iekšējā devīze ir nodarboties ar IDP (Internal Development Programm); kas praktiski nozīmē visvisādu mentālu un fizisku aktivitāšu darīšanu, parasti robežojošamies ar tādu fizisku wornoutu, ka ir par ko padomāt. Šogad nejauši kļuvu par airētāju, tamdēļ nosacītajā atvaļinājumiņā nospriedu, ka vajag pievērsties citam kam; un tīri nejauši izvēle krita uz jāšanas sportu.
Nē, nav tā, ka man būtu 0 pieredze. Esmu arī Dievzemītē niekojusies agrāki. Nerunājot par tusiņu iekš US, kur mēs braši savlaik nēsājāmies pa kanjoniem aidenieku mugurās Jūtā, tamdēļ pamatoti uzskatīju, ka viss ir čikeniekā. No ņe tut to bilo. Kā zināms, britiem ir sava, ļoti specifiska pieeja lietām, t.sk. nacionālajiem totēmiem. Jāšana ir viens no tiem. Tamdēļ svētdienas rītā atradu sevi ceļamies 5AM, lai 6:30 sēstos busēklī, kas vizina uz Velsu, uz kalniem, kur būšot mierīgas izjādes dienas garumā. Pēc 3 stundām (līdz Velsai ir gabaliņš) katrs bija saņēmis zirgu un rēni soļoja pa aploku, iepazīdamies. Es neapgrūtināšu jūs ar detalizētām piezīmēm. Galvenās pasākuma iezīmes bija apmēram šādas:
= nav nozīmes, vai tev ir 6 vai 65 gadi. Ja tu te esi atbraucis, tad viss notiks pa īstam; pieņemot, ka tu pilnībā saproti, ko tu dari. Apsveicama pieeja!
= es biju līdz šim rikšojusi (dipdapdipdap, nu, tur kur vajag ar piecelšanos-atsēšanos darboties), nekad ne auļojusi. Saskaņā ar filmās redzamo, tas ir trivia. Vajag tikai nedaudz piepacelties sedlos ieliektiem ceļiem, pieliekties maksimāli zemu pie krēpēm, un viss notiks. _NEKAD_ tā nedariet, nekad. Tas ir pats drošākais veids, kā izlidot no sedliem un, metot slaidu kūleni pāri zirga skaustam, triekties lejup pret klints nogāzi. Tas, ka man tā negadījās, ir nejaušība, laimīgā. Zirgs, laižoties auļos, jūs mētās kā sūdīgi ierēvētu buru orkāna laikā. Turklāt, ķivere aizsegs visu iespējamo redzesloku un pavada atlaidīsies, kājas lēnām atslīd no kāpslīšiem, utt utt. Momentā kļuva skaidrs, ka vienīgā iespējamā metode ir liekties atpakaļ, lai vai cik tas liktos aplami, un pēc iespējas mazāk kontaktēties ar sedlaugšu.
= kad nu tas ir iemācīts, man nav sevišķu iebildumu auļot, ja tas notiek uz apmēram 2 metrus plata grantenieka kalna virsotnē. Taču, saskaņā ar man nezināmām britu tradīcijām, pati labākā auļošana ir tad, ja tā notiek uz apmēram 80 cm platas un neganti zemas stidziņas-alejas, kas gar malām ir bagātīgi apstādīta ar kāršu rozēm, āmuļiem un citiem asiem dzelkšņiem, kas perfekti sit cauri džinsiem. Nemaz nerunājot par nepieciešamību liekties uz leju, sargājot seju.
Kopā mēs ņēmāmāmies kādas 4-5 h ar nelielu pauzīti pīpuļošanai. Es šodien izteikti jūtu savus gurnus. Arī mugura man ir :) Izrādās, arī pirkstos ir muskuļi, kas atbildīgi par pavadas turēšanu un arī turēšanos sedlos aulēkšošanas laikā. Arī Livulītis visu šo pašu izklaidi izturēja gods godam.
Velsa ir no tiesas brīnišķīga, bet to jau es esmu teikusi agrāk. No šāda skatupunkta (LLanthony) es to vēl nebiju redzējusi; tik lauciniecisku un tik upju bagātu, līdz šim bija vislaik gadījusies tā sindarīna un elfu puse (LLangollen).
Vēl man ienāca prātā, ka šāda izklaide varētu būt ļoti piemērota visām tām meitenēm, kas žēlojas par zināmu seksuālu vēsumu un saistītu problemātiku. Svarīgi, ka ne jau stunda vai 2 ko līdz, taču pēc piecām, manuprāt, nevar izvairīties no zināmiem (blakus)efektiem. To es tāpat vien, ja nu kādam palīdz attiecībiņu kopšanas jautājumos.
Nu ja, tad nu līdz citai reizītei. Uz redzīti!