![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Brīdinu: šis viss izklausīsies pēc kaut kāda straumēnu vai aktrise ragārēs vai pastariņa dienasgrāmatas estētikā ieturēta banāla māviena, bet es nevaru, nevaru nepateikt. Man noteikti nav tā talanta, kura laikam arī nav dažam citam laikabiedram, lai bez lēta štampa stāstītu par tīmeklīti, tāpēc laikus jau atvainojos.
Šorīt pamodos vietā, kur es nejaušības pēc (te man daži speciālisti pārmestu šī vārda lietojumu, bet nu pieņemsim, ka tā) biju vakar nokļuvusi, nu, tādos kā laukos. Klusām aizlavījos uz virtuvi pagatavot sev rīta kafīti, tad ārā uz lievenīša uzpīpēt. Atslēdzu durvis un burtiski uz 5 minūtēm paliku bez valodas. Vēl es varu piebilst, ka šajās pašās 5 minūtēs noira pāris milzu kārtas no mana irīdija bruņukrekla, kas vispār arī ir vienīgais iemesls, kālab es par to runāju.
Gribēju teikt, ka māju saimnieki ir tik tīri un nesačakarēti cilvēki, ka, droši vien arī dzīvojot Bronxas outskritā vai Maskavas Ļubercos, ap viņiem būtu tā atmosfēra, kas visu izlīdzina. Bet te nu sestdienas rītā, Gaujas krastā starp ozoliem, kļavām un eglēm, starp pārziedējušām pūkpienenēm un ceriņiem, kas intensitātē sacenšas ar rīta putnu ņiguņegu, vēl tam visam pāri debesis manā mīļākajā krāsā un gaiss tādā dzidrumā un biezumā, kuru var griezt ar nazi - es tikai spēju sēdēt un elpot un katrā ādas kvadrātcentimetrā ielaist iekšā to visu kokčiku. A jā, vēl tas ir un būs svarīgi tāpēc, ka šis ir tas retais, bet varbūt vienīgais dziļā aizkustinājuma un saviļņojuma mirklis, kas atgadās nejauši, tepat lokāli dievzemītē, bez sevišķa laikresursa ieguldījuma vai plānota un ilgi gaidīta ceļojuma rezultātā. Var jau būt, ka es pēdējās nedēļas esmu pavadījusi tajā retajā emocionālajā stāvoklī, tikai kura rezulātā ir iespējams to visu ieraudzīt. Šā vai tā. Labrīt.
Šorīt pamodos vietā, kur es nejaušības pēc (te man daži speciālisti pārmestu šī vārda lietojumu, bet nu pieņemsim, ka tā) biju vakar nokļuvusi, nu, tādos kā laukos. Klusām aizlavījos uz virtuvi pagatavot sev rīta kafīti, tad ārā uz lievenīša uzpīpēt. Atslēdzu durvis un burtiski uz 5 minūtēm paliku bez valodas. Vēl es varu piebilst, ka šajās pašās 5 minūtēs noira pāris milzu kārtas no mana irīdija bruņukrekla, kas vispār arī ir vienīgais iemesls, kālab es par to runāju.
Gribēju teikt, ka māju saimnieki ir tik tīri un nesačakarēti cilvēki, ka, droši vien arī dzīvojot Bronxas outskritā vai Maskavas Ļubercos, ap viņiem būtu tā atmosfēra, kas visu izlīdzina. Bet te nu sestdienas rītā, Gaujas krastā starp ozoliem, kļavām un eglēm, starp pārziedējušām pūkpienenēm un ceriņiem, kas intensitātē sacenšas ar rīta putnu ņiguņegu, vēl tam visam pāri debesis manā mīļākajā krāsā un gaiss tādā dzidrumā un biezumā, kuru var griezt ar nazi - es tikai spēju sēdēt un elpot un katrā ādas kvadrātcentimetrā ielaist iekšā to visu kokčiku. A jā, vēl tas ir un būs svarīgi tāpēc, ka šis ir tas retais, bet varbūt vienīgais dziļā aizkustinājuma un saviļņojuma mirklis, kas atgadās nejauši, tepat lokāli dievzemītē, bez sevišķa laikresursa ieguldījuma vai plānota un ilgi gaidīta ceļojuma rezultātā. Var jau būt, ka es pēdējās nedēļas esmu pavadījusi tajā retajā emocionālajā stāvoklī, tikai kura rezulātā ir iespējams to visu ieraudzīt. Šā vai tā. Labrīt.