![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jā, un vēl redz, kādi notikumi. Aizvakar pastkastē atradu paziņojumu par starptautisku sīkpaku no (citēju lapiņā rakstīto) "Yapan???".
Pirmās aizdomas krita uz Cibas japāņu diasporu, tamdēļ, ka es nevienu citu no .jp nezinu. Tomēr nelikās sevišķi likely.
Tamdēļ ziņkārība sita augstu vilni un vedināja uz neparstiem, neikdienišķiem varoņdarbiem, pret kuriem var mērīties vienīgi Lāčplēša uzvara pār Melno Bruņinieku - proti: izstāvēt rindu pēc sūtījuma 11. pasta nodaļā.
Sīzifs ar saviem Augeja staļļiem var iet pensijā, ja mēs salīdzinām to scope ar uzdevumiem, kurus indivīda mentalitātei izvirza sūtījuma izguves process Latvijas Pastā.
Kad es nospiedu Queue-māta pogu, saņēmu numuru 377, pēdējais apkalpojamais pie loga bija numurs 345. 32 more to go!
Labi gan, ka man līdzi bija mans jaunais draudziņš Razōrs-Ipōds. Iestellēju aušeles un uzliku Chen Rezi. Tas ir tāds budistu-sakrālais dziedājums, kuru izpilda BG un Gabriele Roth, tā hronometrāža ir 10:16, kuru laikā pamatā skan tikai viena frāze (tipiski) Omm Mani Padme Humm.
Tātad, līdz pienāca mana kārta, Chen rezi bija noskanējis 6 reizes un grasījās pārtīties uz 7. Kas mums itin viegli ļauj aprēķināt, cik ilgu laiku es pavadīju šai Veselā Saprāta Graušanas Iestādē. Pirmās 3 skanējuma reizes es izklaidēju sevi ar trulu gremdēšanos tukšumā, blenžot vienā punktā. Šajā punktā bija izvietots imidža-pašreklāmas posteris ar šādu tekstu:
"
Nē, garlaicīgām dāvanām.
Iepriecini savus mīļos ar LP abonētiem preses izdevumiem (attēls: fonā-blurrēts māla svečturu komplekts vs. gaišais krāsainais Interesantais Preses Izdevums).
"
Tad man kļuva garlaicīgi no garlaicīgo dāvanu nolieguma un šai messidžā ietvertā apbrīnojamā absurduma, zinot, cik labi LP sokas ar piegāžu organizāciju, un es izdomāju, ka ir laiks dot vaļu savai marginalitātei. Nolēmu, ka zaudēt jau tāpat nav ko, un atlikušās 3 Chen Rezi skanēšanas es pavadīju kustinot lūpas līdzi mantras tekstam un viegli šūpojoties šurpu turpu un valbot acis. Publika atvirzījās, es dabūju krēslu, kur apsēsties.
Tuvākie operatori aiz lodziņiem kļuva nervozi. Man, savukārt, šausmīgi nācās valdīties, lai nesāktu zviegt.
Vēl pēc brīža uzvēlās 377. numurs un Tumsas Sūkņa Operatore man atnesa polietilēna paketi, kuras adresāts nepārprotami biju es, sūtītājs nebija norādīts, bet muitas deklarācijas lapiņa no tiesas apliecināja, ka sūtījums nāk no Japānas un tajā iekšā ir 'Jacket'.
Parakstījos un turpat pie letītes atplēsu maisiņu.
Iekšā bija sinepju un dzeltenās krāsās darināta flīsa baika ar izšuvumu 'National Geographic' un viņu logo. Un ne nieka vairāk.
Lieki teikt, ka man nav nekad bijis savādāks interactions ar viņiem kā kanāla vērošana TV un žurčika lasīšana.
Tad nu zin kā - viss, ko ieraksta Cibā - piepildoties. Tad jau Cibas Dieviņš zina, ka mana karstākā vēlēšanās (kurai neobligāti jāpiepildās short-termā) ir klaiņojošais šīs iestādes (NG) korespondents. Ja šitās jaciņas atsūtīšana ir zīme, ka jāpaciešas un 'viss tev reiz būs', es to klusējot pieņemu un pazemīgi uzsāku Atskaiti no Šī Brīža.
заране благодарны!
Pirmās aizdomas krita uz Cibas japāņu diasporu, tamdēļ, ka es nevienu citu no .jp nezinu. Tomēr nelikās sevišķi likely.
Tamdēļ ziņkārība sita augstu vilni un vedināja uz neparstiem, neikdienišķiem varoņdarbiem, pret kuriem var mērīties vienīgi Lāčplēša uzvara pār Melno Bruņinieku - proti: izstāvēt rindu pēc sūtījuma 11. pasta nodaļā.
Sīzifs ar saviem Augeja staļļiem var iet pensijā, ja mēs salīdzinām to scope ar uzdevumiem, kurus indivīda mentalitātei izvirza sūtījuma izguves process Latvijas Pastā.
Kad es nospiedu Queue-māta pogu, saņēmu numuru 377, pēdējais apkalpojamais pie loga bija numurs 345. 32 more to go!
Labi gan, ka man līdzi bija mans jaunais draudziņš Razōrs-Ipōds. Iestellēju aušeles un uzliku Chen Rezi. Tas ir tāds budistu-sakrālais dziedājums, kuru izpilda BG un Gabriele Roth, tā hronometrāža ir 10:16, kuru laikā pamatā skan tikai viena frāze (tipiski) Omm Mani Padme Humm.
Tātad, līdz pienāca mana kārta, Chen rezi bija noskanējis 6 reizes un grasījās pārtīties uz 7. Kas mums itin viegli ļauj aprēķināt, cik ilgu laiku es pavadīju šai Veselā Saprāta Graušanas Iestādē. Pirmās 3 skanējuma reizes es izklaidēju sevi ar trulu gremdēšanos tukšumā, blenžot vienā punktā. Šajā punktā bija izvietots imidža-pašreklāmas posteris ar šādu tekstu:
"
Nē, garlaicīgām dāvanām.
Iepriecini savus mīļos ar LP abonētiem preses izdevumiem (attēls: fonā-blurrēts māla svečturu komplekts vs. gaišais krāsainais Interesantais Preses Izdevums).
"
Tad man kļuva garlaicīgi no garlaicīgo dāvanu nolieguma un šai messidžā ietvertā apbrīnojamā absurduma, zinot, cik labi LP sokas ar piegāžu organizāciju, un es izdomāju, ka ir laiks dot vaļu savai marginalitātei. Nolēmu, ka zaudēt jau tāpat nav ko, un atlikušās 3 Chen Rezi skanēšanas es pavadīju kustinot lūpas līdzi mantras tekstam un viegli šūpojoties šurpu turpu un valbot acis. Publika atvirzījās, es dabūju krēslu, kur apsēsties.
Tuvākie operatori aiz lodziņiem kļuva nervozi. Man, savukārt, šausmīgi nācās valdīties, lai nesāktu zviegt.
Vēl pēc brīža uzvēlās 377. numurs un Tumsas Sūkņa Operatore man atnesa polietilēna paketi, kuras adresāts nepārprotami biju es, sūtītājs nebija norādīts, bet muitas deklarācijas lapiņa no tiesas apliecināja, ka sūtījums nāk no Japānas un tajā iekšā ir 'Jacket'.
Parakstījos un turpat pie letītes atplēsu maisiņu.
Iekšā bija sinepju un dzeltenās krāsās darināta flīsa baika ar izšuvumu 'National Geographic' un viņu logo. Un ne nieka vairāk.
Lieki teikt, ka man nav nekad bijis savādāks interactions ar viņiem kā kanāla vērošana TV un žurčika lasīšana.
Tad nu zin kā - viss, ko ieraksta Cibā - piepildoties. Tad jau Cibas Dieviņš zina, ka mana karstākā vēlēšanās (kurai neobligāti jāpiepildās short-termā) ir klaiņojošais šīs iestādes (NG) korespondents. Ja šitās jaciņas atsūtīšana ir zīme, ka jāpaciešas un 'viss tev reiz būs', es to klusējot pieņemu un pazemīgi uzsāku Atskaiti no Šī Brīža.
заране благодарны!