![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Uz galvas negaidīta uzkrita vasaras ekvinokcija; togad es viesojos Sodomā un Gomorā, jo citur iet nebij kur. Jau iepriekšējā nakts bija aizritējusi metot salto uz slidenas laipas, un itin nekas neliecināja, ka kaut kas tādā setupā varētu mainīties.
Pie ieejas nebija uzraksta, ka ‘tu, kas še ienāc, cerības atstāj ārpusē’, tas arī būtu bijis lieki, jo viss tāpat taču acīmredzams. Lai izlīdzinātu dramatisko iekšējā un ārējā atmosfēras spiediena starpību, strauji nācās veldzēties no dažādas konfigurācijas kolbām, pilnām ar esencēm un brīnumzālēm.
Sanākušie viesi atgādināja Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas ballīšu auditoriju: deģenerētas sejas, kas pūlas būt piederīgi kādai konkrētai kopai, bet sen jau aizmirsuši cik sidrabota ir konkrētā laipa, balsis lokās greizās pasāžās un azotē melna čūska miltus mala/vidū jūras uz akmeņa.
Raganas mājelē uz neēvelētiem dēļiem sasmakušā gaisā dancāja viltus vāravas, sanākušie pāži un āksti pompozā aizgrābtībā applaudēja arī rūķu korim, kas saldmēlē līki vilka meldijas no tautas vāktā dziesmu pūra.
Gribējās bēgt, bet es biju 2 garus gaismas gadus no izcelsmes avota jau aizoscilējusi prom, un līdz tuvākajam templiešu patvērumam – verstu verstis, kam pa vidu Hackensacks. Tā nu es pamazām aizmiglojos, līdz mūs visus skāra Dieva sods – tādā veidā, ka guberņas elektrosadales apakšstacijai naher izrubīja drošinātājus, līdz ar ko S&G iegruzījās Totālajā Tumsā. Nakts sardze tomēr nesnauda, maskējusies 911 veidolā, tie rosījās kādus pāris stundām līdzīgus mirkļus, lai atgrieztu Gaismu šai bēdu lejā.
Tiesa, es arī centos nesnaust – 1392 reizes nodziedāju Gaismas Pili un ar Ford Motors Co 92lpp. biezu manuāli bruņojusies, centos iekurt uguni, par spīti tam, ka no tiesas lija tā, ka acis nevarēja turēt vaļā. Tas negāja pie sirds kādam prātu zaudējušam samurajam, kurš ar kaujas zobenu vēcinoties, man centās pierādīt vielu masu nezūdamības likumu. Šādā razkladā mani argumenti bija vāji: mēmi paklanījos, un devos kurp uzacis nerādīja. Uz atvadām samurajs iecirta paliekošu pierādījumu par savu esību tuvīnajā pīlādzī. Es pilnībā novērtēju šo simbolisko aktu, tikai zarnu peristaltika bija nolēmusi ieslēgties reversā plūsmā, ar ko braši cīnījos.
Tālāk pie krāsmatām stāvēja kāds gailis: ar nocirsto seksti paslēpies zem nokārtā spārna, viņš sēri raudāja par 5 gadus neredzēto tēvu zemi. Es ieteicu nekavējošo pacelties spārnos un tādējādi strauji iemantoju nepopularitāti. Citā čupiņā stāvēja Tauklodīte un viņas Gara Māsa; es domāju, ka tāda gadus 35 veca. Es alojos, pēc mirkļa atnāca viņas Māte un es uzzināju, ka tikai 17. Kad nu gandrīz apgāzos garšļauku un izvalbīju acis kā Bazedova slimnieks, pūloties apspiest histērijas lēkmi, Māte bargi jautāja, kas mani tā pārsteidz. Es konvulsīvi žagojos un metos pēc glābiņa pie kolbām un Ercenģeļa Gabriēla, kas, jāatzīst, arī bija apmulsis.
Ielevitēju Namā, par brīnumu tas bija tukšs, tikai plāniņa vidū vīdēja melnais aisbergs. Ercenģelis Gabriēls apsēdās un sāka spēlēt klavieres, uz kopējā fona šis akts liktu nobālēt visseksīgāko sirēnu dziesmām. Es raudāju. Uzplauka saulespuķes, bet visā bija kaut kas, kas liecināja – nupat es grasos pakārt Monas Līzas oriģinālu virtuvē zem plīts nosūcēja, lai tā apkvēp eļļainā dūmakā un neatgriezeniski sabojājas manā mundane-ismā. Uzreiz, uzreiz es to sapratu. Tas ir kā diendienā gramstīties gar Faberžē olu vai īrēt istabu Ermitāžā.
Tā nu es apcirtu sev spārnus un pēc pāris stundām asiņojošos stumbeņus iemērcu Bradleybīčas smiltīs. Tagad man zem lāpstiņām ir vātis, kas nekad nesadzīst. Tiesa, es esmu redzējusi arī stūri tai Nirvanai, uz kuru tiekties un nekad nesasniegt; reizēm tas uzmundrina, bet reizēm atkal – ne.
Pie ieejas nebija uzraksta, ka ‘tu, kas še ienāc, cerības atstāj ārpusē’, tas arī būtu bijis lieki, jo viss tāpat taču acīmredzams. Lai izlīdzinātu dramatisko iekšējā un ārējā atmosfēras spiediena starpību, strauji nācās veldzēties no dažādas konfigurācijas kolbām, pilnām ar esencēm un brīnumzālēm.
Sanākušie viesi atgādināja Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas ballīšu auditoriju: deģenerētas sejas, kas pūlas būt piederīgi kādai konkrētai kopai, bet sen jau aizmirsuši cik sidrabota ir konkrētā laipa, balsis lokās greizās pasāžās un azotē melna čūska miltus mala/vidū jūras uz akmeņa.
Raganas mājelē uz neēvelētiem dēļiem sasmakušā gaisā dancāja viltus vāravas, sanākušie pāži un āksti pompozā aizgrābtībā applaudēja arī rūķu korim, kas saldmēlē līki vilka meldijas no tautas vāktā dziesmu pūra.
Gribējās bēgt, bet es biju 2 garus gaismas gadus no izcelsmes avota jau aizoscilējusi prom, un līdz tuvākajam templiešu patvērumam – verstu verstis, kam pa vidu Hackensacks. Tā nu es pamazām aizmiglojos, līdz mūs visus skāra Dieva sods – tādā veidā, ka guberņas elektrosadales apakšstacijai naher izrubīja drošinātājus, līdz ar ko S&G iegruzījās Totālajā Tumsā. Nakts sardze tomēr nesnauda, maskējusies 911 veidolā, tie rosījās kādus pāris stundām līdzīgus mirkļus, lai atgrieztu Gaismu šai bēdu lejā.
Tiesa, es arī centos nesnaust – 1392 reizes nodziedāju Gaismas Pili un ar Ford Motors Co 92lpp. biezu manuāli bruņojusies, centos iekurt uguni, par spīti tam, ka no tiesas lija tā, ka acis nevarēja turēt vaļā. Tas negāja pie sirds kādam prātu zaudējušam samurajam, kurš ar kaujas zobenu vēcinoties, man centās pierādīt vielu masu nezūdamības likumu. Šādā razkladā mani argumenti bija vāji: mēmi paklanījos, un devos kurp uzacis nerādīja. Uz atvadām samurajs iecirta paliekošu pierādījumu par savu esību tuvīnajā pīlādzī. Es pilnībā novērtēju šo simbolisko aktu, tikai zarnu peristaltika bija nolēmusi ieslēgties reversā plūsmā, ar ko braši cīnījos.
Tālāk pie krāsmatām stāvēja kāds gailis: ar nocirsto seksti paslēpies zem nokārtā spārna, viņš sēri raudāja par 5 gadus neredzēto tēvu zemi. Es ieteicu nekavējošo pacelties spārnos un tādējādi strauji iemantoju nepopularitāti. Citā čupiņā stāvēja Tauklodīte un viņas Gara Māsa; es domāju, ka tāda gadus 35 veca. Es alojos, pēc mirkļa atnāca viņas Māte un es uzzināju, ka tikai 17. Kad nu gandrīz apgāzos garšļauku un izvalbīju acis kā Bazedova slimnieks, pūloties apspiest histērijas lēkmi, Māte bargi jautāja, kas mani tā pārsteidz. Es konvulsīvi žagojos un metos pēc glābiņa pie kolbām un Ercenģeļa Gabriēla, kas, jāatzīst, arī bija apmulsis.
Ielevitēju Namā, par brīnumu tas bija tukšs, tikai plāniņa vidū vīdēja melnais aisbergs. Ercenģelis Gabriēls apsēdās un sāka spēlēt klavieres, uz kopējā fona šis akts liktu nobālēt visseksīgāko sirēnu dziesmām. Es raudāju. Uzplauka saulespuķes, bet visā bija kaut kas, kas liecināja – nupat es grasos pakārt Monas Līzas oriģinālu virtuvē zem plīts nosūcēja, lai tā apkvēp eļļainā dūmakā un neatgriezeniski sabojājas manā mundane-ismā. Uzreiz, uzreiz es to sapratu. Tas ir kā diendienā gramstīties gar Faberžē olu vai īrēt istabu Ermitāžā.
Tā nu es apcirtu sev spārnus un pēc pāris stundām asiņojošos stumbeņus iemērcu Bradleybīčas smiltīs. Tagad man zem lāpstiņām ir vātis, kas nekad nesadzīst. Tiesa, es esmu redzējusi arī stūri tai Nirvanai, uz kuru tiekties un nekad nesasniegt; reizēm tas uzmundrina, bet reizēm atkal – ne.