Krustvārdu mīkla

Kakbi ne_cirslīcim pa dzīvi patīk tekstīlijas. Daudzas reizes dienā viņam patīk pārģērbties, pēc iespējas mainot images no panka_bomža uz caca_zamorskaja un atpakaļ.
Ir dienas, kad tas nav iespējams, un tad kakbi ne_cirslīc jau no rīta ir spiests izvēlēties, kā tad šodien būt.

Šodien, paskatoties pa logu, kakbi ne_cirslīc izlemj, ka šī otņutj nebūs diena, kad tafta svārkos un melnā špicblūzē žilbināt ofisa biedrus, nedz arī Jones uzvalkā lietišķoties, nene. Šodien, kad jau no rīta mūsu Mordorā priecē slīpas lietus šaltis, un barona/blaumaņa ielas krustojums ir gaumīga jūra, kur autovadītāji jautri sveicina gājējus, apšļācot tos s nog do golovi, kakbi ne_cirslīc nolemj būt skaudri praktisks un piezemēts, un ietērpjas, lūk, šādi:

vecie, bet Gauži mīļie džinsi ar 2 artificial un 2 natural caurumiem (jā, jā, tie paši ar kuriem tika kāpts Pīdanā un iekrists upē, un līdz ceļiem dubļos mirkts. tiesa gan, izmazgātiem pēc tam),
kājās - gaumīgas sarkani rūtainas galošas, kas tiek vainagots ar
koši rozā rakstainu Tibetā ražotu jaciņu ar rūķveida kapuci līdz jostasvietai.

Rokā pelēks lietussargs, arī pelēks vilnas mētelīc, ar rozā kapuci galvā, tāds nu kakbi ne_cirslīc ierodas ofisā krietni pirms laika, kad mēdz ierasties parasti.
Pa ceļam no auto līdz durvīm kakbi ne_cirslīc sajūt sevī dīvainu nemieru un bažas - kas gan viņu tik agri atdzinis uz darbavietu, kas gan fonā ir bijis tāds, kā dēļ viņš te ir?
Nelabā sajūta noskaidrojas uzreiz kā kakbi ne_cirslīc ierubī thnkpadu un ieskatās kalendārā: plkst. 10:00 ir tikšanās ar potenciālajiem klientiem, kādas skandināvu megabankas Atbildīgiem Darbiniekiem, kas akurāt pēc 20 minūtēm ieradīsies pētīt kakbi ne_cirslīca pārraudzībā esošos Augsto Tehnoloģiju produktus.

Kakbi ne_cirslīc saliecas čokurā un dodas smēķēt.
Atnāk klientūra, visa melnos uzvalkos un ādas portfeļos.
Kakbi ne_cirslīc cenšas ignorēt savu outfitu un laipni sveicinās ar visiem, apsēdina, piedāvā kafiju un sastellē projektoru.
Viesi izvelk vizītkartes un sniedz pāri galdam. Te kakbi ne_cirslīc atmin, ka viņa vizītkartes palikušas kabinetā 2 stāvus augstāk un, histēriski ķiķinot, atstāj ancukotos interesentus sanāksmju zālē dzert kafiju. Viņš nolemj, ka diena ir tāda, kāda nu ir, un atceļā no vizītkaršu sagādes vienkārši iziet uzpīpēt vēlreiz - jo vairs jau nav ko zaudēt.

Pēc 2 stundām prezentācijas, kakbi ne _cirslīc uzzin, ka Produkts ir Jauks, un Dīls notiks.
Tādējādi, viss ir relatīvs, saka sev kakbi ne_cirslīc un atkal iet smēķēt.

ar ko man asociējas J. Brūkleņa grāmata 'Par ķēķi'.

Ar Monica Lewinsky 'par piemiņu' gadiem ilgi skapī glabāto kleitu ar Bila fizioloģiskajiem nospiedumiem pēc izklaidēm Orālajā Kabinetā.