Krustvārdu mīkla

Gribēju pavaimanāt.
Ir man tāds bags/nedokumentēta fīča - es nemīlu, nesaprotu, mulstu, nonākot saskarsmē ar teātra mākslu.
Pamatproblēma: 'Ņe verju!' (c), it īpaši šis ir true latviešu teātriem. Visiem.
Ienīstu to patosu, to mežonīgo pārspīlētību ar kuru tiek izkliegts 'Viņa aizgāja uz veikalu!' (intonācijā, kādā es būtu gatava pavēstīt puspasaulei, ka Darvins ir smagi kļūdījies); to mežonīgo izlikšanos un izmisīgo lūgumu visās acīs 'lūdzu ticēt, ka es to domāju nopietni'.

Es nesaprotu, kāpēc tādas itin vienkāršas un pašaprotamas idejas, domas, varbūt citreiz - eksistenciāli jautājumi - jāuzdod/jāpauž tik plakanā un samuhļītā veidā, kāpēc drāma izliekas tik falša, kāpēc luga, kurai laikam tak būtu jāaicina apdomāties par ļaunuma anatomiju, sabiedrības divkosīgo morāli (blabla!! zinu! sekli!), utt., vienīgais kādu jautājumu uzdod man, ir: 'Jesus, kāpēc bija vajadzīgas 2 stundas, lai mums pajautātu, kas ir labāk: A vai B?'.

Visa rezultātā secinu, ka man trūkst kautkāds plagins, kas atbildīgs par teātra mīlēšanu.
Jo tik daudziem labiem ļaudīm tak patīk, nu.

kafiju, straciatellu, burbuli vannā, mieru, mīlu, avīzi, aktivitāti, simfoniju un To Sajūtu.

Pirmie trīs man jau ir garantēti. Pārējo - redzēs, redzēs, ko Laima nesīs.