![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēc pirmās iepazīšanās ar Texas auru un pēkšņi vairs neatliekamo vajadzību rēķināties ar realitāti (fuck, kā man riebjas šitais), piestājam benzīntankā un saprotam:
1) ir fucken vēls
2) līdz ceļojuma beigām atlikušas 48h (no tām 2 naktis), bet līdz La Pescai (oriģinālais ceļojuma galapunkts Meksikā) un atpakaļ no tās līdz Houston kopā ir ap 1000 mi
3) mūsu slimība (Nēsāties&Adrenalīns) nav vēl tik progresējusi, lai atlikušo laiku pavadītu tikai mašīnā, tikai uz riteņiem, bez gulēšanas un citām pielīdzināmām excessive baudām.
Līdz ar ko, tiek pieņemts lēmums koriģēt mērķi, jaunais galapunkts būs Corpus Christi, bet intermediate pieturvieta, kur pāraist šo nakti – Surfside Beach.
Lai nedaudz atpūstos no nolāpītā intersteita pa kuru jau ir vilkts 3 dienas (I-10 ir tiešām garš), paņemam līkumu pa Local roads. Visur ir migla, braucam garām kaut kādiem karjeriem un ezeriem un simboliskiem State Parks ((Brazos St. Park) nekādas, pat ne attālas analoģijas ar šo jēdzienu, piem. Utah vai Arizona izpratnē), vienīgā patiesi pozitīvā lieta ir šo taku kvalitāte. Cilēki nereāli aizraujas ar ceļbūvniecību tai pusē.
Izcilpojušies uz nebēdu (un pabraukuši garām vēl kādiem 3 naftas rūpaliem), sasniedzam Surfside.. nezinu, ko es biju gaidījusi? Dzintaru pludmali? Sliktākā gadījumā – Portorožas pludmali? Ka tur būs oāze, kur pārindustrializētās vides iemītnieki būs aizlieguši pat tuvumā ierasties ar mehanizētu transportu, lai nedod dies, nesačakarētu pēdējo iespēju apjaust, ka ārpus cisternām, caurulēm un robotizācijas eksistē arī kas cits? Flora? Fauna?
SR-332 finišē perpendikulāri okeānā; pludmale ir smilšaina, bet cīši nuobraukōta kā betons, platums – max 10m. Acīmredzot, par pašsaprotamu tiek pieņemts, ka pludmale ir loģisks SR-332 sazarojums un ir tikai dabiski izvēlēties pa labi vai pa kreisi un vilkt tālāk pa beachu ar savu spēkratu. Krastā ik pa pārdesmit metriem ir temp mājeles, kur acīmredzot, vietējās refinery algotņi pavada dzīves vasaras ilzuorā gaisotnē, ka viņiem pieder māja pludmalē, okeāna krastā. A iluzorā tāpec, ka pa beachu visi nēsājas kā pa šoseju; aber kas, kas ir tas, kas spīd pie apvāršņa? Pareizi, mans gaismas stariņ! Tās ir neskaitāmās naftas platformas, kas tīkami papildina okeāna neticami sintētiski putaino izskatu un ‘beacha’ backgroundu, kurā nav neviena koka, krūma vai kā tamlīdzīga, toties ir dzelzceļa atzars, kurš aizved mūs uz Surfside Beach refinery.
Sēri pūzdami atronam derdzīgo Motel 6 un dzelzceļa vagonu klaudzoņas ieaijāti piemiegam gaidās uz Labāku Rītdienu. Depresņaks nepajokam.
1) ir fucken vēls
2) līdz ceļojuma beigām atlikušas 48h (no tām 2 naktis), bet līdz La Pescai (oriģinālais ceļojuma galapunkts Meksikā) un atpakaļ no tās līdz Houston kopā ir ap 1000 mi
3) mūsu slimība (Nēsāties&Adrenalīns) nav vēl tik progresējusi, lai atlikušo laiku pavadītu tikai mašīnā, tikai uz riteņiem, bez gulēšanas un citām pielīdzināmām excessive baudām.
Līdz ar ko, tiek pieņemts lēmums koriģēt mērķi, jaunais galapunkts būs Corpus Christi, bet intermediate pieturvieta, kur pāraist šo nakti – Surfside Beach.
Lai nedaudz atpūstos no nolāpītā intersteita pa kuru jau ir vilkts 3 dienas (I-10 ir tiešām garš), paņemam līkumu pa Local roads. Visur ir migla, braucam garām kaut kādiem karjeriem un ezeriem un simboliskiem State Parks ((Brazos St. Park) nekādas, pat ne attālas analoģijas ar šo jēdzienu, piem. Utah vai Arizona izpratnē), vienīgā patiesi pozitīvā lieta ir šo taku kvalitāte. Cilēki nereāli aizraujas ar ceļbūvniecību tai pusē.
Izcilpojušies uz nebēdu (un pabraukuši garām vēl kādiem 3 naftas rūpaliem), sasniedzam Surfside.. nezinu, ko es biju gaidījusi? Dzintaru pludmali? Sliktākā gadījumā – Portorožas pludmali? Ka tur būs oāze, kur pārindustrializētās vides iemītnieki būs aizlieguši pat tuvumā ierasties ar mehanizētu transportu, lai nedod dies, nesačakarētu pēdējo iespēju apjaust, ka ārpus cisternām, caurulēm un robotizācijas eksistē arī kas cits? Flora? Fauna?
SR-332 finišē perpendikulāri okeānā; pludmale ir smilšaina, bet cīši nuobraukōta kā betons, platums – max 10m. Acīmredzot, par pašsaprotamu tiek pieņemts, ka pludmale ir loģisks SR-332 sazarojums un ir tikai dabiski izvēlēties pa labi vai pa kreisi un vilkt tālāk pa beachu ar savu spēkratu. Krastā ik pa pārdesmit metriem ir temp mājeles, kur acīmredzot, vietējās refinery algotņi pavada dzīves vasaras ilzuorā gaisotnē, ka viņiem pieder māja pludmalē, okeāna krastā. A iluzorā tāpec, ka pa beachu visi nēsājas kā pa šoseju; aber kas, kas ir tas, kas spīd pie apvāršņa? Pareizi, mans gaismas stariņ! Tās ir neskaitāmās naftas platformas, kas tīkami papildina okeāna neticami sintētiski putaino izskatu un ‘beacha’ backgroundu, kurā nav neviena koka, krūma vai kā tamlīdzīga, toties ir dzelzceļa atzars, kurš aizved mūs uz Surfside Beach refinery.
Sēri pūzdami atronam derdzīgo Motel 6 un dzelzceļa vagonu klaudzoņas ieaijāti piemiegam gaidās uz Labāku Rītdienu. Depresņaks nepajokam.