![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jau palielā tumsiņā šķērsojot Luizianas un Teksasas robežu, nevar nepamanīt, ka purvelis (kas nav vis ‘manā pagalmā maziņš’ un patiesībā, pavisam precīzi purvelis mazinās jau aiz Baton Rouge) pamazām izzūd, dodot vaļu tai ne ar ko nesalīdzināmai atmosfērai, kas pavada Teksasas Meksikas līča piekrasti. Mazliet jau ir pieviebies visu laiku atrasties uz I-10. Bet kam taga viegli.
Tātad, par to auru. Redzi, mans gaismas stariņ, ikdienā pildoties Statoilīti vai Nestītē tu droši vien nepadomā (katrreiz izjūtot nežēlīgu vainas apziņu) kā tieši izskatās vietas, kur eļļaino, īpatnēji dvakojošo un tumšo šķidrumu iegūst. Es arī, atzīšos, par to tā nekad nebiju īsti aizdomājusies, pamatā tamdēļ, ka man nekad nebija nācies vizualizēt Naftas Ieguves Teritorijai raksturīgo apkārtni. Lūk.
Vai tu esi redzējis (sen sen Rīgā A-sunī rādīja) tādu franču maniaku filmu par ļauno onku, kurš nevarēja redzēt sapņus un tamdēļ viņš zaga bērnus visā pasaulē, jo ticēja, ka tas viņam agrāk vai vēlāk līdzēs nočiept bērnu sapņus un redzēt tos pašam? Nosaukums pagaisis no manas apjomīgās galvas... Lūk, un ļaunais onka mitinājās jūras vidu uz tādas kā platformas (tagad es zinu, kas kalpojis par prototipu), kur vislaik valdīja tumsa un konstrukciju izgaismoja vārgas žēlīgas mirguļojošas spuldzes.
Iespējams, ja es to visu peizāžu pirmoreiz būtu ieraudzījusi dienas gaismā, tad nekas tik biedējošs un tumšs man nebūtu nekavējoši izveidojis asociatīvo ķēdi ar Teksasas naftas industrijas milzīgā apmēra būvēm. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Manā priekšā, ceļmalās un visapkārt atrodas multikvadrātjūdzes aizņemoši nedraudzīgi, monstrozi un sirreāli naftas pārstrādes kompleksi, kas tumsā tiek izgaismoti, akurāt kā tai filmā. Kopumā viss izskatās tik šausmīgi nehumāns un ne šīs zemes izcelsmes, ka sajūta ir itin kā mani būtu iesūkuši citplanētiešu kuģī. Viss ir pakārtots naftai – dzelzceļi, ielas, pievadi, interstate ceļš un pilsētbūve.
Tagad man ir makten zaļa domāšana un pilnīgi cita pārliecība par to kādā virzienā jāattīstās autobūvei. Visi, kam patīk 5 litrīgi dvižoki, tiek laipni aicināti apmeklēt jebkuru apkaimi, kurā pumpē, sūknē, kačā, rafinē un pārlej.
Par to, kā šai visā nostūrī jūtas daba, par to apstāstīšu citās novelēs, kad nu laiciņš atlicināsies.
Tā, lūk, manu mazo draudziņ, nesanāca man tev šoreiz uzrakstīt visu par Surfside Beach un Corpus Christi, to atstāsim citam vakaram.
Saldu dusiņu un pildies prātīgi, nespolē pirmais aizejot no krusta, un met saules ar mēru.
Tātad, par to auru. Redzi, mans gaismas stariņ, ikdienā pildoties Statoilīti vai Nestītē tu droši vien nepadomā (katrreiz izjūtot nežēlīgu vainas apziņu) kā tieši izskatās vietas, kur eļļaino, īpatnēji dvakojošo un tumšo šķidrumu iegūst. Es arī, atzīšos, par to tā nekad nebiju īsti aizdomājusies, pamatā tamdēļ, ka man nekad nebija nācies vizualizēt Naftas Ieguves Teritorijai raksturīgo apkārtni. Lūk.
Vai tu esi redzējis (sen sen Rīgā A-sunī rādīja) tādu franču maniaku filmu par ļauno onku, kurš nevarēja redzēt sapņus un tamdēļ viņš zaga bērnus visā pasaulē, jo ticēja, ka tas viņam agrāk vai vēlāk līdzēs nočiept bērnu sapņus un redzēt tos pašam? Nosaukums pagaisis no manas apjomīgās galvas... Lūk, un ļaunais onka mitinājās jūras vidu uz tādas kā platformas (tagad es zinu, kas kalpojis par prototipu), kur vislaik valdīja tumsa un konstrukciju izgaismoja vārgas žēlīgas mirguļojošas spuldzes.
Iespējams, ja es to visu peizāžu pirmoreiz būtu ieraudzījusi dienas gaismā, tad nekas tik biedējošs un tumšs man nebūtu nekavējoši izveidojis asociatīvo ķēdi ar Teksasas naftas industrijas milzīgā apmēra būvēm. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Manā priekšā, ceļmalās un visapkārt atrodas multikvadrātjūdzes aizņemoši nedraudzīgi, monstrozi un sirreāli naftas pārstrādes kompleksi, kas tumsā tiek izgaismoti, akurāt kā tai filmā. Kopumā viss izskatās tik šausmīgi nehumāns un ne šīs zemes izcelsmes, ka sajūta ir itin kā mani būtu iesūkuši citplanētiešu kuģī. Viss ir pakārtots naftai – dzelzceļi, ielas, pievadi, interstate ceļš un pilsētbūve.
Tagad man ir makten zaļa domāšana un pilnīgi cita pārliecība par to kādā virzienā jāattīstās autobūvei. Visi, kam patīk 5 litrīgi dvižoki, tiek laipni aicināti apmeklēt jebkuru apkaimi, kurā pumpē, sūknē, kačā, rafinē un pārlej.
Par to, kā šai visā nostūrī jūtas daba, par to apstāstīšu citās novelēs, kad nu laiciņš atlicināsies.
Tā, lūk, manu mazo draudziņ, nesanāca man tev šoreiz uzrakstīt visu par Surfside Beach un Corpus Christi, to atstāsim citam vakaram.
Saldu dusiņu un pildies prātīgi, nespolē pirmais aizejot no krusta, un met saules ar mēru.