![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mēs ievācāmies dzīvot nezināmas pilsētas nezināmas ielas namā, kuram bija kādi 20 stāvi. Dzīvoklis bija loft tipa, milzīgs, ar daudziem skabūžiem un daudzām vaļējām telpām. Es teiktu, man radās iespaids, ka mums pieder viss augšstāvs, visa telpa ir viens dzīvoklis, kas vietām ir koju tipa un vietām – smalku penthausu pakaļdarinājums. Nu, tā segmentēti. Un skaidri nodalīti. Sajūtu bāze par šo māju – apmēram tāda, kas mani pārņem katrreiz, kad dabā ieraugu ēku Lielupē, Meža prospektā 58a. To būvējis kāds tipveida strojbats ar tipveida metodēm: sliktāk, lētāk, nolaidīgāk. Stulbi, ka es to ēkas tapšanas procesu esmu redzējusi. Tagad daudzas būves man šķiet nolemtas fiasko, tikai tamdēļ, ka es zinu kā TO māju būvēja.
Dzīvokļa iemītnieku masa bija gauži raiba publika. Daļa šķitās esam kāda evakuēta bērnunama filiāle, bija daudz dažāda vecuma un rasu bērnu, galvenokārt meitenes. Visi, gan bērni, gan pieaugušie bija man sākotnēji nepazīstami ļaudis, kuri tagad man nezināmu apstākļu dēļ mitināsies kopā.
Es ierados šai jancīgajā mītnē kopā ar savu Sarkano Čemodānu. Citādi es to neminētu, bet šim faktam ir būtiska nozīme turpmākajos notikumos.
Es nesaprotu, kura ir mana istaba, kakts. Es kaut kur esmu, bet nesaprotu, kur es esmu. Man sāp galva, laikam no džina dzeršanas, bet es nebūtu par to tik pārliecināta. Beigu beigās, iekonservētā apziņas stāvoklī paiet mēneši, es neizeju no šīs ēkas, nesaprotamā dzīvokļa, mana esība tiek determinēta ar faktu, ka man ir Sajūta par šo māju un Sarkano Čemodānu. Tobrīd tas it kā nenomāc, bet ir skaidrs, ka mūžam tas tā neturpināsies, nāksies iziet uz ielas un sastapt realitāti, lai vai kāda tā nebūtu. Domas par pārtiku neapgrūtina nemaz.
Tad kādā naktī izceļas ugunsgrēks. Es to zinu, jo redzu shematisku attēlu, kurā ir dislocēta ugunsgrēka izcelšanā vieta – akurāt ēkas viducī, 10. stāvā. Nekāda panika nesākas, visi ar šo faktu samierinās un staigā apkārt dzerdami tēju, tomēr katrā ir jaušams drausmīgs izmisums, tāds dziļi internāls. Sajūta ir kā uz grimstoša kuģa, no kura neviens nesteidz evakuēties, it kā zinādami, ka tam nav nekādas jēgas, tāds determinēts iznākums, kurš vienmēr beidzas ar nāvi. Man ir skaidrs, ka es nedrīkstu iet prom, mēģināt bēgt, jo jāsagaida rīts; ne ātrāk par to var uzsākt kādas konstruktīvas darbības, steigties nav atļauts. Tagad viss atkarīgs no degšanas ātruma, ēkas shēma manā galvā skaidri uzrāda kā attīstās degšana. Nesošās konstrukcijas negrūst, bet pamazām kļūst arvien siltāks un siltāks. Es uzģērbju savu Next uzvalciņu un sakrāmēju mantas savā Sarkanajā Čemodānā. Vislaik apceru kā tieši es centīšos izkļūt no ēkas, shēmā redzams, ka trepes būs nelietojamas, jo trepju telpās deg uz nebēdu, karstums pieaug. Atminos, ka man ir lidmašīnas biļetes. Tātad man jāpagūst uz lidostu, bet es nedrīkstu iet prom pirms rītausmas.
Ēka dehermetizējas, ārā pieņemas spēkā vējš. Tas kustina postā ejošo būvi, katra siena tagad uzvedas kā kartona namiņa sastāvdaļa, plakšķinoties vējā, plandot un žļerkstot izirst pa šuvēm. Viss ļodzās. Es apceru, kas notiks, ja grīdas plakne zaudēs savu piesaisti vertikālajām konstrukcijām uz kritīs uz leju. Kaut kādas būtnes, kas bija atbildīgas par bērniem, mēģina tos pamodināt. Es randomā ieeju kādā istabiņā, kur uz grīdas guļ 3 bērni, visi aizmiguši, bet tā kā māja zvalstās, viņi ripo pa grīdu viens otram uzgrūzdamies. Bet nemostas. Es cenšos viņus pamodināt, lai saģērbtu un vestu prom, kad būs laiks to darīt, bet viņi nemostas.
Pamazām aust gaisma. Drīz jau varēs iet, tikai man nav nevienas labas idejas kā tikt lejup no 20. stāva, ja trepes nav lietojamas un nekādu ugunsdzēsēju, nekā vispār nav. Pamostas viena no tām meitenītēm un klusām skatās lielām acīm, neko nesaka. Man šķiet, ka es vienīgā šeit apzinos situācijas faktisko dabu, ka pārējiem viss viens, viņi tāpat jau domājas esam miruši. Šis fakts viņus nomāc, bet neviens neko negrib darīt. Neko. Manī nav dusmu, nav arī stresa un panikas; ir tikai neizpratne un pārsteigums par vispārējo vienaldzību un predestinēto attieksmi. Es izeju uz balkona, pretim šaujas versmains gaiss, ož sadeguša instalācija. Dūmu ir daudz, es neredzu ielu un tas arī vienalga. Nav virvju, nav nekā. Mana gatavība kaut ko pasākt, lai tiktu prom pārējos izraisa īgnumu, viņi uztver mani kā pārgalvīgu, neapdomīgu, neprātīgu un niķīgu skuķi, kas strebj karstu (ļoti piemērota metafora ugunsgrēkiem).
Paņemu vienīgo nomodā esošo bērnu un izvedu uz balkona. Neviens tam nepievērš uzmanību. Atveru čemodānu un iestūķēju bērnu tajā, rūpīgi aizvelku rāvējslēdzējus un ... un... jā, ko? Balkona margas nolūst vieglītēm, man nemaz nebija jāsper stipri. Ar žēlu ņerkstu metāls atsitas kaut kur pret zemi, dodot man aptuvenu priekšstatu, cik garš ir lidojums līdz ielai. Neko darīt. Ieripinu čemodānu un kopā ar to speru soli tukšumā, pretim dūmiem. Brīvā kritiena sajūta izpaliek, nekādas sajūtas nav, nav vispār nekā. Es par to vienlaikus brīnos un mēģinu rast tam kādu izskaidrojumu, bet nekas prātā nenāk. Tā tas turpinās ilgi, es esmu dematerializēta un bezķermeniska, vienīgais, kas sniedz priekšstatu par laiku, telpu un matēriju ir čemodāns. Filmas nav.
Pēkšņi es esmu CDG lidostā. Es nekad neesmu vēl tur bijusi, bet es skaidri, nepārprotami zinu, ka tā ir Charles de Gaulle. Man jāpaspēj uz lidmašīnu, kas dodas uz Ņūārku un man varbūt pat ir biļetes, es nezinu. Visi eskalatori šai lidostā izskatās pēc normālā sadalījuma līknes, tie ir kā kalniņi, kas lēzeni sākas un straujā kritumā beidzas, katrreiz ir ārkārtīgi jāpiedomā, lai pie piezemēšanās neparautu uz acīm. Tādu eskalatoru ir bezgalīgi daudz, bet man, protams jāsteidzas. Čemodāns raujas arvien mazāks, es ar šausmām domāju kā tai iekšā jūtas tas bērns. Nav laika skatīties.
Tagad esmu nokļuvusi tādā kā aplī, kur satiekas daudzu eskalatoru nobrauktuves un tur mudž no sargiem, bet man nav ne pases, ne biļešu, un es zinu, ka viņi mani par kaut ko tur aizdomās. Tagad čemodāns ir izgaisis, un man ir pilnīgs izmisums par tajā iesprostotā bērna likteni. Šai brīdī man kāds no sargiem franciski apvaicājas ko es še daru un kāpēc. Mēģinu noformulēt domu, ka mans mērķis ir paspēt uz reisu uz EWR, priecīgi ir tas, ka izdodas to veikt skaidrā franču valodā. Ļaudis atzinīgi pasmaida un ļauj man iet.
Galvā vēl dzīvo degošās ēkas shēma, es skaidri redzu, ka tagad starpstāvu pārsegumi ir iegruvuši un ēkas vidus jau ir caurs, tajā gāžas iekšā viss kā piltuvē, redzu vienaldzīgās un samiernieciskās sejas, kas aizvērtām acīm iekrīt uguns apskāvienā.
Lidostas satiksmes organizācija ir tāda, ka man jāatrod savs karuselis (jāsajūt, kurš ir īstais), un tad tas griezdamies kā panorāmas rats šļūc virzienā uz vajadzīgo lidmašīnu. Komplicēti tas ir tamdēļ, ka uzzināt kurš ir piemērots katram virzienam var pēc līdzīgas shēmas kā darbojas sudoku: ir tāds milzu tablo ar režģiem, katra režģa numuram atbilst viens karuselis, un kurā no režģiem es spēju ietilpināt pareizi savu reisa numuru, tas tad arī ir mana karuseļa numurs. Tā kā man nav biļetes (un es nezinu ne aviokompāniju, ne reisa numuru), es cenšos blēdīties vaicājot tuvumā stāvošiem pasažieriem, kurš ir karuselis EWR reisam, bet mani pieķer aviokompāniju dežuranti un brīdina, ka par atkārtotu blēdīšanos mani izraidīs no lidostas. Sevišķi nikna ir Finnair dūde, kas bargi vicina lakricas steku un kautko parkst somiski.
Manam izmisumam nav robežu. Es tagad te palikšu tikai tamdēļ, ka nezinu kurā karuselī man jākāpj? Ļauju vaļu intuīcijai. Izvēlos skaistu karuseli, kurā ir viskošākais zirgs un kāpju iekšā. Skaidrs jau gan, ka prātīgāk būtu skatīties, kurā ir vairāk amerikāņu, bet kaut kā nē. Neesam jau vieglākā ceļa gājēji. Karuseļa operatori ir klauni, kas man iekāpšanas talona kategorijā izsniedz lillā cukura vates vīkšķi. Tātad, es piedienu lillā reisam. Nu ok.
Karuselis iegriežas un paceļas gaisā. Tas neiet vis pa zemi, kā plānots, bet gan lido. Mēs paceļamies pāri Parīzei, lejā redzama Le Defanse. Tas griežas arvien ātrāk, ātrāk, līdz spiediens sasniedz vairākus g uz vienu manu kvadrātcentimetru un man drīz jāizšķīst. Kad tas notiek, nav pārsteiguma. Es sadalos mierīgi un man ir tūkstošiem acu, katra šūna ir redzīga un es redzu miljoniem Parīžu kopiju. Tad paliek tikai Totāls Klusums, kurā klusi spurdzoša un zobgalīga balss saka: ‘Ieraudzīt Parīzi un mirt’.
Dzīvokļa iemītnieku masa bija gauži raiba publika. Daļa šķitās esam kāda evakuēta bērnunama filiāle, bija daudz dažāda vecuma un rasu bērnu, galvenokārt meitenes. Visi, gan bērni, gan pieaugušie bija man sākotnēji nepazīstami ļaudis, kuri tagad man nezināmu apstākļu dēļ mitināsies kopā.
Es ierados šai jancīgajā mītnē kopā ar savu Sarkano Čemodānu. Citādi es to neminētu, bet šim faktam ir būtiska nozīme turpmākajos notikumos.
Es nesaprotu, kura ir mana istaba, kakts. Es kaut kur esmu, bet nesaprotu, kur es esmu. Man sāp galva, laikam no džina dzeršanas, bet es nebūtu par to tik pārliecināta. Beigu beigās, iekonservētā apziņas stāvoklī paiet mēneši, es neizeju no šīs ēkas, nesaprotamā dzīvokļa, mana esība tiek determinēta ar faktu, ka man ir Sajūta par šo māju un Sarkano Čemodānu. Tobrīd tas it kā nenomāc, bet ir skaidrs, ka mūžam tas tā neturpināsies, nāksies iziet uz ielas un sastapt realitāti, lai vai kāda tā nebūtu. Domas par pārtiku neapgrūtina nemaz.
Tad kādā naktī izceļas ugunsgrēks. Es to zinu, jo redzu shematisku attēlu, kurā ir dislocēta ugunsgrēka izcelšanā vieta – akurāt ēkas viducī, 10. stāvā. Nekāda panika nesākas, visi ar šo faktu samierinās un staigā apkārt dzerdami tēju, tomēr katrā ir jaušams drausmīgs izmisums, tāds dziļi internāls. Sajūta ir kā uz grimstoša kuģa, no kura neviens nesteidz evakuēties, it kā zinādami, ka tam nav nekādas jēgas, tāds determinēts iznākums, kurš vienmēr beidzas ar nāvi. Man ir skaidrs, ka es nedrīkstu iet prom, mēģināt bēgt, jo jāsagaida rīts; ne ātrāk par to var uzsākt kādas konstruktīvas darbības, steigties nav atļauts. Tagad viss atkarīgs no degšanas ātruma, ēkas shēma manā galvā skaidri uzrāda kā attīstās degšana. Nesošās konstrukcijas negrūst, bet pamazām kļūst arvien siltāks un siltāks. Es uzģērbju savu Next uzvalciņu un sakrāmēju mantas savā Sarkanajā Čemodānā. Vislaik apceru kā tieši es centīšos izkļūt no ēkas, shēmā redzams, ka trepes būs nelietojamas, jo trepju telpās deg uz nebēdu, karstums pieaug. Atminos, ka man ir lidmašīnas biļetes. Tātad man jāpagūst uz lidostu, bet es nedrīkstu iet prom pirms rītausmas.
Ēka dehermetizējas, ārā pieņemas spēkā vējš. Tas kustina postā ejošo būvi, katra siena tagad uzvedas kā kartona namiņa sastāvdaļa, plakšķinoties vējā, plandot un žļerkstot izirst pa šuvēm. Viss ļodzās. Es apceru, kas notiks, ja grīdas plakne zaudēs savu piesaisti vertikālajām konstrukcijām uz kritīs uz leju. Kaut kādas būtnes, kas bija atbildīgas par bērniem, mēģina tos pamodināt. Es randomā ieeju kādā istabiņā, kur uz grīdas guļ 3 bērni, visi aizmiguši, bet tā kā māja zvalstās, viņi ripo pa grīdu viens otram uzgrūzdamies. Bet nemostas. Es cenšos viņus pamodināt, lai saģērbtu un vestu prom, kad būs laiks to darīt, bet viņi nemostas.
Pamazām aust gaisma. Drīz jau varēs iet, tikai man nav nevienas labas idejas kā tikt lejup no 20. stāva, ja trepes nav lietojamas un nekādu ugunsdzēsēju, nekā vispār nav. Pamostas viena no tām meitenītēm un klusām skatās lielām acīm, neko nesaka. Man šķiet, ka es vienīgā šeit apzinos situācijas faktisko dabu, ka pārējiem viss viens, viņi tāpat jau domājas esam miruši. Šis fakts viņus nomāc, bet neviens neko negrib darīt. Neko. Manī nav dusmu, nav arī stresa un panikas; ir tikai neizpratne un pārsteigums par vispārējo vienaldzību un predestinēto attieksmi. Es izeju uz balkona, pretim šaujas versmains gaiss, ož sadeguša instalācija. Dūmu ir daudz, es neredzu ielu un tas arī vienalga. Nav virvju, nav nekā. Mana gatavība kaut ko pasākt, lai tiktu prom pārējos izraisa īgnumu, viņi uztver mani kā pārgalvīgu, neapdomīgu, neprātīgu un niķīgu skuķi, kas strebj karstu (ļoti piemērota metafora ugunsgrēkiem).
Paņemu vienīgo nomodā esošo bērnu un izvedu uz balkona. Neviens tam nepievērš uzmanību. Atveru čemodānu un iestūķēju bērnu tajā, rūpīgi aizvelku rāvējslēdzējus un ... un... jā, ko? Balkona margas nolūst vieglītēm, man nemaz nebija jāsper stipri. Ar žēlu ņerkstu metāls atsitas kaut kur pret zemi, dodot man aptuvenu priekšstatu, cik garš ir lidojums līdz ielai. Neko darīt. Ieripinu čemodānu un kopā ar to speru soli tukšumā, pretim dūmiem. Brīvā kritiena sajūta izpaliek, nekādas sajūtas nav, nav vispār nekā. Es par to vienlaikus brīnos un mēģinu rast tam kādu izskaidrojumu, bet nekas prātā nenāk. Tā tas turpinās ilgi, es esmu dematerializēta un bezķermeniska, vienīgais, kas sniedz priekšstatu par laiku, telpu un matēriju ir čemodāns. Filmas nav.
Pēkšņi es esmu CDG lidostā. Es nekad neesmu vēl tur bijusi, bet es skaidri, nepārprotami zinu, ka tā ir Charles de Gaulle. Man jāpaspēj uz lidmašīnu, kas dodas uz Ņūārku un man varbūt pat ir biļetes, es nezinu. Visi eskalatori šai lidostā izskatās pēc normālā sadalījuma līknes, tie ir kā kalniņi, kas lēzeni sākas un straujā kritumā beidzas, katrreiz ir ārkārtīgi jāpiedomā, lai pie piezemēšanās neparautu uz acīm. Tādu eskalatoru ir bezgalīgi daudz, bet man, protams jāsteidzas. Čemodāns raujas arvien mazāks, es ar šausmām domāju kā tai iekšā jūtas tas bērns. Nav laika skatīties.
Tagad esmu nokļuvusi tādā kā aplī, kur satiekas daudzu eskalatoru nobrauktuves un tur mudž no sargiem, bet man nav ne pases, ne biļešu, un es zinu, ka viņi mani par kaut ko tur aizdomās. Tagad čemodāns ir izgaisis, un man ir pilnīgs izmisums par tajā iesprostotā bērna likteni. Šai brīdī man kāds no sargiem franciski apvaicājas ko es še daru un kāpēc. Mēģinu noformulēt domu, ka mans mērķis ir paspēt uz reisu uz EWR, priecīgi ir tas, ka izdodas to veikt skaidrā franču valodā. Ļaudis atzinīgi pasmaida un ļauj man iet.
Galvā vēl dzīvo degošās ēkas shēma, es skaidri redzu, ka tagad starpstāvu pārsegumi ir iegruvuši un ēkas vidus jau ir caurs, tajā gāžas iekšā viss kā piltuvē, redzu vienaldzīgās un samiernieciskās sejas, kas aizvērtām acīm iekrīt uguns apskāvienā.
Lidostas satiksmes organizācija ir tāda, ka man jāatrod savs karuselis (jāsajūt, kurš ir īstais), un tad tas griezdamies kā panorāmas rats šļūc virzienā uz vajadzīgo lidmašīnu. Komplicēti tas ir tamdēļ, ka uzzināt kurš ir piemērots katram virzienam var pēc līdzīgas shēmas kā darbojas sudoku: ir tāds milzu tablo ar režģiem, katra režģa numuram atbilst viens karuselis, un kurā no režģiem es spēju ietilpināt pareizi savu reisa numuru, tas tad arī ir mana karuseļa numurs. Tā kā man nav biļetes (un es nezinu ne aviokompāniju, ne reisa numuru), es cenšos blēdīties vaicājot tuvumā stāvošiem pasažieriem, kurš ir karuselis EWR reisam, bet mani pieķer aviokompāniju dežuranti un brīdina, ka par atkārtotu blēdīšanos mani izraidīs no lidostas. Sevišķi nikna ir Finnair dūde, kas bargi vicina lakricas steku un kautko parkst somiski.
Manam izmisumam nav robežu. Es tagad te palikšu tikai tamdēļ, ka nezinu kurā karuselī man jākāpj? Ļauju vaļu intuīcijai. Izvēlos skaistu karuseli, kurā ir viskošākais zirgs un kāpju iekšā. Skaidrs jau gan, ka prātīgāk būtu skatīties, kurā ir vairāk amerikāņu, bet kaut kā nē. Neesam jau vieglākā ceļa gājēji. Karuseļa operatori ir klauni, kas man iekāpšanas talona kategorijā izsniedz lillā cukura vates vīkšķi. Tātad, es piedienu lillā reisam. Nu ok.
Karuselis iegriežas un paceļas gaisā. Tas neiet vis pa zemi, kā plānots, bet gan lido. Mēs paceļamies pāri Parīzei, lejā redzama Le Defanse. Tas griežas arvien ātrāk, ātrāk, līdz spiediens sasniedz vairākus g uz vienu manu kvadrātcentimetru un man drīz jāizšķīst. Kad tas notiek, nav pārsteiguma. Es sadalos mierīgi un man ir tūkstošiem acu, katra šūna ir redzīga un es redzu miljoniem Parīžu kopiju. Tad paliek tikai Totāls Klusums, kurā klusi spurdzoša un zobgalīga balss saka: ‘Ieraudzīt Parīzi un mirt’.