![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
saldrūgti iesmaržojas septembris pretim no .lv bāzēto portālu lapām, uzpled gladiolu virknes un priekšauti. apkārtējās vides jocīgās reālijas neaizsniedz apziņu nesagrozītā formā, kautkādi faktori un aminoskābes nodrošina to, ka atbildes reakcija sanāk tāda rezignēta un mierīga, ommmmmm. shivanayama.
iekšējās šķiedras brīžiem peld neizprotamā laimes sajūtā, kad vienkārši ir tik klusi labi un mierīgi, un visi iekšējie dēmoni ir apcīnīti dejojot 'Rakšasi dūdas' pat pašam to pilnīgi neapzinoties. jocīgi, ka tāds stāvoklis atnāk pats, neko nedarot; atnāk tad, kad tam nav nekāda racionāla pamata. pilnīgi pietiekama ir mijiedarbība ar pavecāku, inteliģentu kundzīti no rīta apsveicinoties pie iekāpšanas prāmi, un viņa pasmaida, un viņai ir tikpat jēdzīgi ap sirdi. vai arī kad blaksesošais patvaļīgi izraudzītā nodarbē iesaistītais organisms domā to pašu ko tu, saka to pašu ko tu, un jums būtībā nav jāsarunājas, jo 'mēs domājam par vienu un to pašu' un uz apkārtējās vides kairinājumu reaģē pilnīgi identiski. vai arī kad tu pārnāc mājās un klusām iezodzies savā anonīmajā sanctuary un piederi tikai sev, sev. var klusi murrājot izlaisties uz dīvāniņa un atvērt līdzpaņemtās burtu kopas, un iegrimt to virknēšanā un interpretācijā, iepriekš apgādājoties ar pašdarināta esspreso krūzi. piektdienas vakarā var pēkšņi nolemt aizlidot uz Čikāgu un par to post factum painformēt cilvēku, kuru pēdējo reizi esi vizualizējis/kontaktējis pirms kādiem 8 gadiem, bet tu jaut, ka tam nav nozīmes, jo mēs arī domājam par vienu un to pašu. tādas mazas lietiņas. bezgalnozīmīgas. siltas. kā tās rokas, kas reiz pieskārušās, atstājušas neidzēšamu nospiedumu pakausī, tās ievelk kā sirēnu dziesma, izslēdz apziņu un atstāj tikai bezizmēra iekāri, ievilina dziļāk un dziļāk, līdz gandrīz pazudina, un tad atlaiž negaidīti un izsviež uz automaģistrāles sadalošajā joslā. tur tad var uzkavēties, vērojot relatīvo ātrumu starpību un apdomāt Jautājumu par Jaudu. un kurš, pie joda, par to visu ir atbildīgs.
ja es varētu atklāt to hormonālo fonu un biokomponenšu kombināciju, kā rezultātā augšminētais kļūst iespējams, jūs tak man iešķiebtu nobeli, ne?
iekšējās šķiedras brīžiem peld neizprotamā laimes sajūtā, kad vienkārši ir tik klusi labi un mierīgi, un visi iekšējie dēmoni ir apcīnīti dejojot 'Rakšasi dūdas' pat pašam to pilnīgi neapzinoties. jocīgi, ka tāds stāvoklis atnāk pats, neko nedarot; atnāk tad, kad tam nav nekāda racionāla pamata. pilnīgi pietiekama ir mijiedarbība ar pavecāku, inteliģentu kundzīti no rīta apsveicinoties pie iekāpšanas prāmi, un viņa pasmaida, un viņai ir tikpat jēdzīgi ap sirdi. vai arī kad blaksesošais patvaļīgi izraudzītā nodarbē iesaistītais organisms domā to pašu ko tu, saka to pašu ko tu, un jums būtībā nav jāsarunājas, jo 'mēs domājam par vienu un to pašu' un uz apkārtējās vides kairinājumu reaģē pilnīgi identiski. vai arī kad tu pārnāc mājās un klusām iezodzies savā anonīmajā sanctuary un piederi tikai sev, sev. var klusi murrājot izlaisties uz dīvāniņa un atvērt līdzpaņemtās burtu kopas, un iegrimt to virknēšanā un interpretācijā, iepriekš apgādājoties ar pašdarināta esspreso krūzi. piektdienas vakarā var pēkšņi nolemt aizlidot uz Čikāgu un par to post factum painformēt cilvēku, kuru pēdējo reizi esi vizualizējis/kontaktējis pirms kādiem 8 gadiem, bet tu jaut, ka tam nav nozīmes, jo mēs arī domājam par vienu un to pašu. tādas mazas lietiņas. bezgalnozīmīgas. siltas. kā tās rokas, kas reiz pieskārušās, atstājušas neidzēšamu nospiedumu pakausī, tās ievelk kā sirēnu dziesma, izslēdz apziņu un atstāj tikai bezizmēra iekāri, ievilina dziļāk un dziļāk, līdz gandrīz pazudina, un tad atlaiž negaidīti un izsviež uz automaģistrāles sadalošajā joslā. tur tad var uzkavēties, vērojot relatīvo ātrumu starpību un apdomāt Jautājumu par Jaudu. un kurš, pie joda, par to visu ir atbildīgs.
ja es varētu atklāt to hormonālo fonu un biokomponenšu kombināciju, kā rezultātā augšminētais kļūst iespējams, jūs tak man iešķiebtu nobeli, ne?