![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nezinu, mani gaismas stariņi, vai esmu jums stāstījusi, ka ļaudis Amerikijā ģērbjas ļoti tikli. Visa tā gandrīz-vaj-maucība [apģērbwise], ko vairumā tiražē Rīgas veikali, te nav atrodama nemaz. Jūs saprotat - es domāju ar to pilnīgi nejēdzīgi caurspīdīgus poliestera mežģīņtopiņus, blūzes, bezplecu un bezvēderu kreklveidīgus izstrādājumus, svārķeļus a-la Platā Josta, etc. Tātad. Šeit tā jaunkudzes neģērbjas. Bez krūšturiem nestaigā. Stringi cauri nespiežas neilona biksēm caurspīgīgām. Nekā tāda.
Aiz gara laika [un personiskās ieinteresētības sociālās antropoloģijas pētījumos], [un, tā kā es esmu sasodīti godīga, jāatzīst arī, ka iekšējās spriedzes koeficients disponē uz piedauzīgām darbībām], šodien nolēmu paeksperimentēt ar Apģērbu. Īstenībā jau vakar, bet pirmais mēģinājums bija tikls kā bāra bērna [ne tā, kas pavada dzīvi bārā] asara. Proti, džinsu svārķeļi līdz celim, un, tā kā mana vājība ir zeķes - patīkamās, dzīvās krāsās ieturētas strīpainas garās zeķes + melns trunk top. Efekts bija. Darbā man 4 cilvēki uzdeva jautājumu par zeķēm. Un kāpēc es esmu tā izdekorējusies. Uz ielām ļaužu skati (es teiktu ~20% no pretimnākošiem, abu dzimumu) pievērsās zeķēm. Te man jāpaskaidro, ka man nav D-E izmēra krūšu, līdz ar ko jākoncentrējas ar akcentiem citur - tas loģiski. Summārijs tāds, ka interese ir, bet tāda vienkārša, tipa, o. Re, kāds gadījums.
Iedvesmojoties no šī piemēra, šodien nolēmu atvērt 2. kārtu eksperimentu sērijā. Ultra-low jostas džinsi (tādi, kuru jostas mala tik tikko sniedzas pāri eee.. bikini zonai? :) ), un pilnīgi vienkāršs vienkrāsains T-shirts, kura vienīgā īpatnība ir tā, ka tas ir īss. Rezultātā, ja to kreklu nerausta uz leju vislaik, veidojas apmēram 7-10 cm atkailināta vēdera zona. Īsāk sakot, komplekts, ar ko Rīgā neko pasākt nevarētu. Toties še, izdevās paralizēt kādu skrejošo meetingu darbavietā (3 vīrieši runā par Sales Line atribūtiem), naivu ģīmi ienākot telpā un apvaicājoties, par ko ir runa. Saruna uz 7 minūtēm pievērsās manam vēdram. Un vai es dejoju vēderdejas. Un kāpēc es nevalkāju to jostiņu ar zvārguļiem, ar kurām vēderdejotājas apjožas izejot darbā. Tādā garā. Ielās uzmanības koeficientu no pretimnācējiem var šādi uzdzīt no ~20% līdz 40%. Taksometru vadītāji taurē. Ēku apsargi groza galvas. Ļauži skatās, ja tu skaties pretim, apmēram puse nolaiž acis un nezina kur likt skatienu. Daži smīkņā. Es arī.
Tad nu, zaķīši, apstāstiet man tādu lietiņu. Es zinu, ka tas ir gauži primitīvs un lēts triks - šitā darīties. Nav pat runa par to, ka tā ir tāda spekulēšana uz instinktiem - drīzāk sociālo normu pieraduma jautājums, ko kā mēs zīmējumā redzam, nosaka tikai un vienīgi stereotipi un sabiedriskās domas spiediens (Latvijā, kā zināms avg. vīrietis pensijas vecumu nesasniedz, tāpēc visu vajag realizēt jau laikus).
Mani patiesi nodarbina jautājums par sievišķās identitātes izpausmēm šai kontekstā - vai nepieciešamība un vēlme eksihibicionēties pazemina manu [jebkura sievieškārtas bodija] intelektuālo saturu, vai nē? Vai tās visas būtnītes Rīdziņā, kas piem. -20C grādos janvārī staigā tīkliņzeķēs un īsmuguras jakās, lai jauki atkailinātos muguriņa un vēderiņš, by default ir stulbas kuces? Vai visas zviedrietes, kas staigā galošās un zili-dzeltenajās lietus jakās un don't give a shit par tādām jelībām - ir aseksuālas duras, kuras feminisma [un slinkuma] ideju vārdā upurē savu sievišķo identitāti par labu pragmatiskām ērtībām? Kur ir tā trauslā robežiņa, kur vajadzība/vēlme labi izskatīties konverģē uz primitīvu slieksmi nogāzt gar zemi kārtējo vīriešbodiju, lai uzspodrinātu pašapziņas uzplecīšus?
Aiz gara laika [un personiskās ieinteresētības sociālās antropoloģijas pētījumos], [un, tā kā es esmu sasodīti godīga, jāatzīst arī, ka iekšējās spriedzes koeficients disponē uz piedauzīgām darbībām], šodien nolēmu paeksperimentēt ar Apģērbu. Īstenībā jau vakar, bet pirmais mēģinājums bija tikls kā bāra bērna [ne tā, kas pavada dzīvi bārā] asara. Proti, džinsu svārķeļi līdz celim, un, tā kā mana vājība ir zeķes - patīkamās, dzīvās krāsās ieturētas strīpainas garās zeķes + melns trunk top. Efekts bija. Darbā man 4 cilvēki uzdeva jautājumu par zeķēm. Un kāpēc es esmu tā izdekorējusies. Uz ielām ļaužu skati (es teiktu ~20% no pretimnākošiem, abu dzimumu) pievērsās zeķēm. Te man jāpaskaidro, ka man nav D-E izmēra krūšu, līdz ar ko jākoncentrējas ar akcentiem citur - tas loģiski. Summārijs tāds, ka interese ir, bet tāda vienkārša, tipa, o. Re, kāds gadījums.
Iedvesmojoties no šī piemēra, šodien nolēmu atvērt 2. kārtu eksperimentu sērijā. Ultra-low jostas džinsi (tādi, kuru jostas mala tik tikko sniedzas pāri eee.. bikini zonai? :) ), un pilnīgi vienkāršs vienkrāsains T-shirts, kura vienīgā īpatnība ir tā, ka tas ir īss. Rezultātā, ja to kreklu nerausta uz leju vislaik, veidojas apmēram 7-10 cm atkailināta vēdera zona. Īsāk sakot, komplekts, ar ko Rīgā neko pasākt nevarētu. Toties še, izdevās paralizēt kādu skrejošo meetingu darbavietā (3 vīrieši runā par Sales Line atribūtiem), naivu ģīmi ienākot telpā un apvaicājoties, par ko ir runa. Saruna uz 7 minūtēm pievērsās manam vēdram. Un vai es dejoju vēderdejas. Un kāpēc es nevalkāju to jostiņu ar zvārguļiem, ar kurām vēderdejotājas apjožas izejot darbā. Tādā garā. Ielās uzmanības koeficientu no pretimnācējiem var šādi uzdzīt no ~20% līdz 40%. Taksometru vadītāji taurē. Ēku apsargi groza galvas. Ļauži skatās, ja tu skaties pretim, apmēram puse nolaiž acis un nezina kur likt skatienu. Daži smīkņā. Es arī.
Tad nu, zaķīši, apstāstiet man tādu lietiņu. Es zinu, ka tas ir gauži primitīvs un lēts triks - šitā darīties. Nav pat runa par to, ka tā ir tāda spekulēšana uz instinktiem - drīzāk sociālo normu pieraduma jautājums, ko kā mēs zīmējumā redzam, nosaka tikai un vienīgi stereotipi un sabiedriskās domas spiediens (Latvijā, kā zināms avg. vīrietis pensijas vecumu nesasniedz, tāpēc visu vajag realizēt jau laikus).
Mani patiesi nodarbina jautājums par sievišķās identitātes izpausmēm šai kontekstā - vai nepieciešamība un vēlme eksihibicionēties pazemina manu [jebkura sievieškārtas bodija] intelektuālo saturu, vai nē? Vai tās visas būtnītes Rīdziņā, kas piem. -20C grādos janvārī staigā tīkliņzeķēs un īsmuguras jakās, lai jauki atkailinātos muguriņa un vēderiņš, by default ir stulbas kuces? Vai visas zviedrietes, kas staigā galošās un zili-dzeltenajās lietus jakās un don't give a shit par tādām jelībām - ir aseksuālas duras, kuras feminisma [un slinkuma] ideju vārdā upurē savu sievišķo identitāti par labu pragmatiskām ērtībām? Kur ir tā trauslā robežiņa, kur vajadzība/vēlme labi izskatīties konverģē uz primitīvu slieksmi nogāzt gar zemi kārtējo vīriešbodiju, lai uzspodrinātu pašapziņas uzplecīšus?