Krustvārdu mīkla

Uz Ocean County SR 528 pa nakti policija saliek kautko līdzīgu sarkanām kapu svecēm, un paši stāv krustojumos ar ieslēgtiem bākuguņiem un kaut ko meditē. Pirmā reakcija ir - ka ceļš tak laikam ir slēgts, un jāmeklē citas routes. Bet tā apdomājoties un piebraucot krustojumam no citas puses, parādās drosme to šķērsot pāri visām svecēm un likt plašo šai neizskaidrojamai parādībai. Beigu galā, protams, tas neko nenozīmē. Neviens pakaļ ar bākugunīm nenesas un visiem viss relatīvi pofig. Iemet tolla silē .25$ un laimīgs havo phunu uz Garden State Parkway.

Šo jautājumu man uzdod regulāri. Permanenti. Uzdod cilvēki, kuriem tas patiešām interesē pēc būtības, nevis pēc formas.

Un tad es tā apdomājos un konstatēju, ka man paliek sarežģīti uz to atbildēt. Ka tas, kā man patiešām iet - tas nav ietērpjams ļoti dārgā un ar full duplex fīčām neapveltītā cellfoņa sarunā; ka es nevaru savas seštūkstošsešsimts kilometru un 7h delayotās emocijas un priekšstatus jums paust. Cita lieta, ka nu jau vairāk kā mēnesi esot prom, man ir nepieciešams pribambass, kas [systrayā std windows clock vietā] rāda 2 laika zonu laiku - sevi un Rīgu, lai es pa īstam spētu aptvert, kā tas ir.

Ziniet ko? Sarunāsim tā. Jūs man to nejautājiet vienkārši. Lai arī es zinu, ka patiešām tas, iespējams, dara jūs raizīgus. Bet es nevaru godprātīgi atbildēt uz šo jautājumu.
Visumā man klājas labi. Visā visumā viss ir visādā ziņā kārtībā. Vispārīgi viss ir visparastākajā stāvoklī.
Kad man būs nepieciešams kādam pateikt Kā Man Iet, es to centīšos izdarīt. Labi?

Vakar pavadīju brīnišķīgu dienu pie okeāna. Brīnišķīgi pamatā bija tas, ka varēja lēkāt pāri viļņiem, cīnīties ar atstraumēm, mēģināt noturēties pretim baisam ūdens blāķim un 'apseglot viļņus', kā te nesen wowow bija rakstījis. Paldies Atlantijas okeānam par izrādīto atbalstu Vdjm intergitātes ilgtspējas nodrošināšanā!

Aiz gara laika uzsāku blandīšanos apkārt pa NJ štatu ar mērķi apmeklēt lokālo Kuršu kāpu, nu tipa šauršauru zemestrēli okeānā (Brick Township).
Vienā no turienes publiskajām pludmalēm pēkšņi ieraudzījās tuvojamies TAS.
Nu tādu totāli melnu mākoņu sienu, kura zibeņoja kā veca dinamomašīna. Mirklī diena beidzās un ādu sāka kapāt asas smiltis; pret vēju varēja stāvēt tikai ar muguru; lēni rāpjoties atpakaļ uz Corollas pusi.
Tas mirklis [pirms vētras]- pirms viss īstais ļembasts ir sācies; un viss iepriekšējais skaistais dienā piedzīvotais vēl šķiet kā īstenā realitāte, kuru nevar tak apdraudēt nekas; - man liekas, visprecīzāk ir raksturojams ar medusmēneša analoģiju.
Ir tik labi, ka nav iespējams redzēt piezogamies katastrofu, par kuras drīzo tuvumu liecina reizi 7 sekundēs zibeņojoša pamale.