Braucot cauri Rumānijai ar busu un kopīgi ar kora biedriem malkojot vīniņus kļuva skaidrs, ka Transilvānija tā pati Latgale vien ir - strādīgi, sirsnīgi, nabadzīgi ļaudis (tas pats lasāms nesenā NG numurā). Šosejas malās lieli sūnu ciemi ar šķietami pamestu vai slikti koptu namiņu ārieni. Ir savs šarms, bet tass viss jau kaut kur liekas redzēts. Bukarestes centrā Čaušesku neprāta arhitektūra gan norauj jumtu un novēl nekad tur vairs nerādīties, lai gan vienreiz tas ir jāredz gan. Serbija pretstatā atstāja mundru iespaidu ar perfektiem ceļiem, kā arī spoguļsienām un disko mūziku benzīntanku tualetēs un tādā garā, bet tumsnēji plikie kalni ar krūmāju puduriem tā vien provocēja iet tur uzkāpt un pašaudīties.