![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lūk, lūk. Tie nav brīnumi, par to tusēšanu ar dažādiem dīvainiem personāžiem.
Ziņās parādās, ka jūs bieži apmeklējat ar Saskaņas centru saistītus pasākumus. Piemēram, maijā bijāt Baltijas foruma viese. Jūnijā apmeklējāt «melnajā sarakstā» iekļautā Modesta Koļerova rakstu krājuma prezentāciju, kurā Latvija un pārējās Baltijas valstis pozicionētas kā Krievijas ienaidnieces. Tajā piedalījās arī SC frakcijas deputāti, krievu valodas referenduma organizētājs Aleksandrs Gapoņenko, Lindermana līdzgājējs Ilarions Girss. Kāpēc jūs veltāt savu laiku pasākumiem, kuri saistīti ar šādu radikālu opozīciju?
Es neuzskatu Baltijas forumu par Saskaņas centra organizētu pasākumu, es arī nekad neesmu saņēmusi SC ielūgumus ne uz kādiem pasākumiem un līdz ar to nezinu nevienu pasākumu, kas būtu viņu organizēts.
Urbanovičs vada Baltijas forumu.
Tā domāt ir primitīvi: ja tu aizej klausīties cilvēku - nu, jūs viņu uzskatāt vai var uzskatīt par ienaidnieku -, tad tas nozīmē pievienoties vai atbalstīt šo cilvēku. Man vienmēr ir svarīgi pašai dzirdēt cilvēka domas. Varbūt viņš veiksmīgi prezentē savu viedokli, spēcīgi spēj argumentēt «pret» pozīciju, ko mēs Latvijā izsakām kā savu viedokli, un es ieraugu, par ko mēs neesam padomājuši. Tas nenozīmē, ka es tam cilvēkam ticu, ka atzīstu viņa viedokli.
Apmeklējot šos pasākumus, kāds priekšstats jums veidojas par Latvijas un Krievijas attiecībām?
Ziniet, man drīzāk ir nevis priekšstats par Latvijas un Krievijas attiecībām, bet vienā otrā pasākumā es sāpīgi izjūtu, cik ļoti atšķiras šeit dzīvojošo cilvēku intereses vai viņu prioritātes. Es izjūtu to, cik krievu tautības cilvēki - daļa, ne jau visi - tomēr ir ar tādu naidu pilni. Man liekas, ka tā ir mūsu kopējā problēma.
Ko mēs varētu darīt, lai to mazinātu?
Mana attieksme vienmēr ir tāda - nevis nēsāt sāpi vai problēmu, vai nepatiku sevī, bet viss ir jāizrunā. Un Latvijā nav tādas sirsnīgas, patiesas izrunāšanās. Izrunāt sāpi un vienreiz piedot.
Kam ir jāpiedod kuram?
Lai nav iespējams visu laiku tādu sāpi nēsāt līdzi un ar to kurināt naidu.
Jā, bet kuriem ir jāpiedod un kam?
Tam, kurš nēsā aizvainojumu, ir jāspēj piedot.
Tātad, piemēram, krieviski runājošajiem?
Ja viņi nēsā sevī aizvainojumu, viņiem ir jāspēj piedot. Ja latvieši nēsā sevī aizvainojumu, arī viņiem ir jāpiedod.
Vai šai piedošanai būtu jāizpaužas arī kaut kādās konkrētās izmaiņās likumos vai valsts politikā?
Es nedomāju, ka uzreiz jāmaina likumi. Vienkārši tā ir tāda cilvēcīga vide, kurā cilvēkiem jāsaprot, ka tā ir mūsu kopējā valsts un, lai tajā dzīvotu, citam citu jāciena un jānovērtē.
Elementārs jautājums, par kuru nekā neizdodas izlīgt un vienoties, ir par to, vai ir bijusi okupācija. Kā ir jūsuprāt - ir bijusi okupācija?
Priekš manis - jā, ir bijusi okupācija, jo Latvijā bija viena vara, un es uzskatu, ka, lai kāda demokrātiska forma būtu spēlēta varas maiņai, tā ir spiediena ietekmē mainīta vara. Tā ka varas maiņu Latvijā es uztveru kā okupāciju.
Bet kā jūs piedāvājat izlīgt ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka okupācijas nav bijis, ka tā bija atbrīvošana?
Saprotiet, katram var būt savs viedoklis kaut kādā jautājumā. Tas nenozīmē, ka mums visiem ir vienādi jādomā. Bet tāpēc nav kāds cits jāienīst.
Bet jautājums par okupāciju nav vienkārši viedoklis. Tam ir juridiskas sekas. Tajā skaitā faktā, ka mums ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nav pilsonības tāpēc, ka viņi ieradās Latvijā pēc okupācijas. Tātad, ja uzskatām, ka ir bijusi okupācija, tas ir leģitīmi, ka viņiem jāiziet naturalizācija. Savukārt viņi tā neuzskata. Tā nav vienkārši viedokļu sadursme. Kā jūs domājat - vai būtu jāpiešķir pilsonība visiem nepilsoņiem?
Nē, es domāju, ka tagad, ja 20 gadus tādi noteikumi ir bijuši, tādiem pašiem arī jāsaglabājas. Neredzu pamatu mainīt noteikumus, kādā veidā cilvēki iegūst pilsonību.
Jūs izvirzāt ļoti daudzas jābūtības - kā Latvijā būtu jābūt un kā nav jābūt. Tās lietas ir jāietērpj likumos un institucionālās izmaiņās. Bet par šīm izmaiņām, kuras izrietētu no jūsu vēlmēm, jūs neizsakāties. Lai vērtētu jūsu nostājas, būtu jāsaprot, kā konkrēti materializētos izmaiņas, kuras jūs vēlaties panākt.
Es domāju, ka daudzas izmaiņas nav likumos vai normatīvajos dokumentos. Nevar pieņemt likumu - no rītdienas mēs visi cits citam piedodam un cits citu sākam mīlēt.
Ziņās parādās, ka jūs bieži apmeklējat ar Saskaņas centru saistītus pasākumus. Piemēram, maijā bijāt Baltijas foruma viese. Jūnijā apmeklējāt «melnajā sarakstā» iekļautā Modesta Koļerova rakstu krājuma prezentāciju, kurā Latvija un pārējās Baltijas valstis pozicionētas kā Krievijas ienaidnieces. Tajā piedalījās arī SC frakcijas deputāti, krievu valodas referenduma organizētājs Aleksandrs Gapoņenko, Lindermana līdzgājējs Ilarions Girss. Kāpēc jūs veltāt savu laiku pasākumiem, kuri saistīti ar šādu radikālu opozīciju?
Es neuzskatu Baltijas forumu par Saskaņas centra organizētu pasākumu, es arī nekad neesmu saņēmusi SC ielūgumus ne uz kādiem pasākumiem un līdz ar to nezinu nevienu pasākumu, kas būtu viņu organizēts.
Urbanovičs vada Baltijas forumu.
Tā domāt ir primitīvi: ja tu aizej klausīties cilvēku - nu, jūs viņu uzskatāt vai var uzskatīt par ienaidnieku -, tad tas nozīmē pievienoties vai atbalstīt šo cilvēku. Man vienmēr ir svarīgi pašai dzirdēt cilvēka domas. Varbūt viņš veiksmīgi prezentē savu viedokli, spēcīgi spēj argumentēt «pret» pozīciju, ko mēs Latvijā izsakām kā savu viedokli, un es ieraugu, par ko mēs neesam padomājuši. Tas nenozīmē, ka es tam cilvēkam ticu, ka atzīstu viņa viedokli.
Apmeklējot šos pasākumus, kāds priekšstats jums veidojas par Latvijas un Krievijas attiecībām?
Ziniet, man drīzāk ir nevis priekšstats par Latvijas un Krievijas attiecībām, bet vienā otrā pasākumā es sāpīgi izjūtu, cik ļoti atšķiras šeit dzīvojošo cilvēku intereses vai viņu prioritātes. Es izjūtu to, cik krievu tautības cilvēki - daļa, ne jau visi - tomēr ir ar tādu naidu pilni. Man liekas, ka tā ir mūsu kopējā problēma.
Ko mēs varētu darīt, lai to mazinātu?
Mana attieksme vienmēr ir tāda - nevis nēsāt sāpi vai problēmu, vai nepatiku sevī, bet viss ir jāizrunā. Un Latvijā nav tādas sirsnīgas, patiesas izrunāšanās. Izrunāt sāpi un vienreiz piedot.
Kam ir jāpiedod kuram?
Lai nav iespējams visu laiku tādu sāpi nēsāt līdzi un ar to kurināt naidu.
Jā, bet kuriem ir jāpiedod un kam?
Tam, kurš nēsā aizvainojumu, ir jāspēj piedot.
Tātad, piemēram, krieviski runājošajiem?
Ja viņi nēsā sevī aizvainojumu, viņiem ir jāspēj piedot. Ja latvieši nēsā sevī aizvainojumu, arī viņiem ir jāpiedod.
Vai šai piedošanai būtu jāizpaužas arī kaut kādās konkrētās izmaiņās likumos vai valsts politikā?
Es nedomāju, ka uzreiz jāmaina likumi. Vienkārši tā ir tāda cilvēcīga vide, kurā cilvēkiem jāsaprot, ka tā ir mūsu kopējā valsts un, lai tajā dzīvotu, citam citu jāciena un jānovērtē.
Elementārs jautājums, par kuru nekā neizdodas izlīgt un vienoties, ir par to, vai ir bijusi okupācija. Kā ir jūsuprāt - ir bijusi okupācija?
Priekš manis - jā, ir bijusi okupācija, jo Latvijā bija viena vara, un es uzskatu, ka, lai kāda demokrātiska forma būtu spēlēta varas maiņai, tā ir spiediena ietekmē mainīta vara. Tā ka varas maiņu Latvijā es uztveru kā okupāciju.
Bet kā jūs piedāvājat izlīgt ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka okupācijas nav bijis, ka tā bija atbrīvošana?
Saprotiet, katram var būt savs viedoklis kaut kādā jautājumā. Tas nenozīmē, ka mums visiem ir vienādi jādomā. Bet tāpēc nav kāds cits jāienīst.
Bet jautājums par okupāciju nav vienkārši viedoklis. Tam ir juridiskas sekas. Tajā skaitā faktā, ka mums ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nav pilsonības tāpēc, ka viņi ieradās Latvijā pēc okupācijas. Tātad, ja uzskatām, ka ir bijusi okupācija, tas ir leģitīmi, ka viņiem jāiziet naturalizācija. Savukārt viņi tā neuzskata. Tā nav vienkārši viedokļu sadursme. Kā jūs domājat - vai būtu jāpiešķir pilsonība visiem nepilsoņiem?
Nē, es domāju, ka tagad, ja 20 gadus tādi noteikumi ir bijuši, tādiem pašiem arī jāsaglabājas. Neredzu pamatu mainīt noteikumus, kādā veidā cilvēki iegūst pilsonību.
Jūs izvirzāt ļoti daudzas jābūtības - kā Latvijā būtu jābūt un kā nav jābūt. Tās lietas ir jāietērpj likumos un institucionālās izmaiņās. Bet par šīm izmaiņām, kuras izrietētu no jūsu vēlmēm, jūs neizsakāties. Lai vērtētu jūsu nostājas, būtu jāsaprot, kā konkrēti materializētos izmaiņas, kuras jūs vēlaties panākt.
Es domāju, ka daudzas izmaiņas nav likumos vai normatīvajos dokumentos. Nevar pieņemt likumu - no rītdienas mēs visi cits citam piedodam un cits citu sākam mīlēt.