![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mjā.
Nopirkt "lēto" ceļojumu uz Angliju pie Alekša ar Ryanair 3 personām.
Bristolē iznomāt mašīnu, pabraukāt pa Dartmūru.
Svētdienas naktī ierasties atpakaļ Bristolē, ar mokām atrast viesnīcu, tikt apkakātam no putna.
Pirmdien agri celties un braukt uz Bristoles airportu, lai nodotu mašīnu, iečekotos, visas lietas.
Cār Rentālā saņemt informāciju, ka Bristoles lidosta ir slēgta un ieteikumu nenodot mašīnu, jo īrēt pa jaunu būšot dārgāk.
Aizstaigāt līdz lidostai, uzzināt, ka lidosta tiešām ir slēgta un labākā gadījumā varam cerēt uz lidojumu piektdien (jo R lido 2x nedēļā).
Uzzināt, ka slēgtas arī Gatwicka un Hītrova un izdarīt nepareizu secinājumu, ka Anglija ir aizslēgta.
Izsisties līdz Bristoles lidostas internetam un norezervēt biļetes no Londonas uz Briseli ar Eurostar.
Nopirkt biļetes ar Airbaltic no Briseles uz Rīgu otrdienas rītā.
Pagarināt mašīnas nomu un braukt uz Londonu.
Līdzi vazāt Alekša divriteni, ietītu burbuļainajā plēvē (Breže nes uz pleca kā turks), kuru bijām nodomājuši ērti nogādāt mājās.
Pa ceļam uz Londonu konsatēt, ka izdrukātās Eurostar biļetes nemaz nav biļetes, bet tikai piedāvājums (ķēmi, kāpēc viņi PIEDĀVĀ KAUT KO IZDRUKĀT PĒC TAM, KAD TU ESI JAU IEVADĪJIS KREDĪTKARTES NUMURU - UN TĀ NAV BIĻETE?) Vārdu sakot, darījums palicis pusceļā.
Nodot mašīnu Londonā apmēram pusotra kilometra attālumā no St. Pancrat staicijas un nest divriteni uz turieni. Noskaidrot, ka Gatwick jau ir atvērta.
Izstāvēt apmēram 40 minūši rindu, lai tiktu pie Eurostar lodziņa un uzzinātu, ka mums tiešām nav biļēšu.
Tik ilgi runāt ar kases lodziņa ierēdni, kamēr viņš mums atrod 2 sēdvietas 1. klasē un 1 papildvietu. (Jo citādi aizies pa biksēm airbaltic biļetes, jātiek Briselē par katru cenu)
Ar biļetēm rokās nomierināties un piesēst staicjas kafejnīcā. Iedzert vīnu. Līdz vilcienam 2 stundas.
Vēl iedzert vīnu, pačekot displejus.
Iedzert vīnu, pačekot displejus un konstatēt, ka vilciens kavēsies par 35 minūtēm. Tātad vēl var iedzert vīnu.
Dzert vīnu un aiz gara laika sākt lasīt, kas rakstīts sīkiem burtiņiem uz biļetes - check in vēākais 30 minūtes pirms vilciena atiešanas.
Bļā, kāds check in?
Saprast, ka tūliņ pazaudēšu gan grūti sūri (tikko!) izcīnīto Eurostar biļešu naudu, gan airbaltic biļešu naudu.
Skriet uz peronu, apjēgt, ka neesam Šengenā, attiecīgi - ari uz vilcienu jāiečekojas, jāiziet pasu pārbaude un drošības pārbaude.
Ierēdnis netic savām acīm, ka esam atnākuši iečekoties uz vilcienu, kurš jau it kā ir izgājis.
Zvans uz vilcienu, mūs atļauj ielaist.
Pēdējā brīdī esam vilcienā, ierēcam par tiem, kas nosēdējuši uzgaidāmā telpā stundu. Kamēr mēs kafejnīcā.
Trešais arī dabū sēdvietu.
Vīnu dod par velti un sēdekļi ērti.
Divritenis atdusas bagāžas plauktā.
Naktī palikt pie tejas,iedzert vīnu, no rīta iesēsties airbaltic, ierasties Rīgā.
Samaksāt par to visu ļoti dārgi.
Bet nenožēlot, bija forši. Jo viss notiek vienīgajā - pareizajā - veidā.
Nopirkt "lēto" ceļojumu uz Angliju pie Alekša ar Ryanair 3 personām.
Bristolē iznomāt mašīnu, pabraukāt pa Dartmūru.
Svētdienas naktī ierasties atpakaļ Bristolē, ar mokām atrast viesnīcu, tikt apkakātam no putna.
Pirmdien agri celties un braukt uz Bristoles airportu, lai nodotu mašīnu, iečekotos, visas lietas.
Cār Rentālā saņemt informāciju, ka Bristoles lidosta ir slēgta un ieteikumu nenodot mašīnu, jo īrēt pa jaunu būšot dārgāk.
Aizstaigāt līdz lidostai, uzzināt, ka lidosta tiešām ir slēgta un labākā gadījumā varam cerēt uz lidojumu piektdien (jo R lido 2x nedēļā).
Uzzināt, ka slēgtas arī Gatwicka un Hītrova un izdarīt nepareizu secinājumu, ka Anglija ir aizslēgta.
Izsisties līdz Bristoles lidostas internetam un norezervēt biļetes no Londonas uz Briseli ar Eurostar.
Nopirkt biļetes ar Airbaltic no Briseles uz Rīgu otrdienas rītā.
Pagarināt mašīnas nomu un braukt uz Londonu.
Līdzi vazāt Alekša divriteni, ietītu burbuļainajā plēvē (Breže nes uz pleca kā turks), kuru bijām nodomājuši ērti nogādāt mājās.
Pa ceļam uz Londonu konsatēt, ka izdrukātās Eurostar biļetes nemaz nav biļetes, bet tikai piedāvājums (ķēmi, kāpēc viņi PIEDĀVĀ KAUT KO IZDRUKĀT PĒC TAM, KAD TU ESI JAU IEVADĪJIS KREDĪTKARTES NUMURU - UN TĀ NAV BIĻETE?) Vārdu sakot, darījums palicis pusceļā.
Nodot mašīnu Londonā apmēram pusotra kilometra attālumā no St. Pancrat staicijas un nest divriteni uz turieni. Noskaidrot, ka Gatwick jau ir atvērta.
Izstāvēt apmēram 40 minūši rindu, lai tiktu pie Eurostar lodziņa un uzzinātu, ka mums tiešām nav biļēšu.
Tik ilgi runāt ar kases lodziņa ierēdni, kamēr viņš mums atrod 2 sēdvietas 1. klasē un 1 papildvietu. (Jo citādi aizies pa biksēm airbaltic biļetes, jātiek Briselē par katru cenu)
Ar biļetēm rokās nomierināties un piesēst staicjas kafejnīcā. Iedzert vīnu. Līdz vilcienam 2 stundas.
Vēl iedzert vīnu, pačekot displejus.
Iedzert vīnu, pačekot displejus un konstatēt, ka vilciens kavēsies par 35 minūtēm. Tātad vēl var iedzert vīnu.
Dzert vīnu un aiz gara laika sākt lasīt, kas rakstīts sīkiem burtiņiem uz biļetes - check in vēākais 30 minūtes pirms vilciena atiešanas.
Bļā, kāds check in?
Saprast, ka tūliņ pazaudēšu gan grūti sūri (tikko!) izcīnīto Eurostar biļešu naudu, gan airbaltic biļešu naudu.
Skriet uz peronu, apjēgt, ka neesam Šengenā, attiecīgi - ari uz vilcienu jāiečekojas, jāiziet pasu pārbaude un drošības pārbaude.
Ierēdnis netic savām acīm, ka esam atnākuši iečekoties uz vilcienu, kurš jau it kā ir izgājis.
Zvans uz vilcienu, mūs atļauj ielaist.
Pēdējā brīdī esam vilcienā, ierēcam par tiem, kas nosēdējuši uzgaidāmā telpā stundu. Kamēr mēs kafejnīcā.
Trešais arī dabū sēdvietu.
Vīnu dod par velti un sēdekļi ērti.
Divritenis atdusas bagāžas plauktā.
Naktī palikt pie tejas,iedzert vīnu, no rīta iesēsties airbaltic, ierasties Rīgā.
Samaksāt par to visu ļoti dārgi.
Bet nenožēlot, bija forši. Jo viss notiek vienīgajā - pareizajā - veidā.