![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nu jau kādas pāris nedēļas es pilnībā atbilstu tam literārajam tēlam, kas pats dvēselē juzdamies cēls un labsirdīgs, akurāt vislaik iekuļas kaut kādos murgainos pārpratumos, meksikāniskas stilistikas drāmās un bābu kašķos un un un un...
Nē, es protams nestrīdos, ka man ir savāds raksturs un dinamiska personība, un pārmērīgi saasināta realitātes izjūta (es to cenšos kompensēt ar darbību celtniecības žanrā - tas padara cilvēku lēnprātīgu un pieradina pie visvisādīgiem likteņa sitieniem), taču visvisādi pēdējo dienu atklājumi ir tik mulsinoši, ka stipri pārsniedz tās robežas, kuras šķiet komiskas vai uzjautrinošas.
Man nepatīk staigāt pa muzeju, kur visi priekšmeti apklāti ar noputējušiem deķiem, negribas raut tos nost vienu aiz otra un atrast eksponātus sasistus vai sabojājušos (redzēju, redzēju, kādreiz daži no tiem bijuši gauži pat veselīgi, dekoratīvi un plaukstoši); bet tagad ir akurāt tā, kā šīs spēles 5. līmeņa istabā. Viss košs un aizplīvurots un farmakoloģiski izskaistināts, vilinošs, bet skaidri un gaiši viltots. Un es vicinu savas melnās mazās rociņas, ceļu tās pie acīm, lai izberzētu un ieraudzītu visu visu, kas aiz tā patiesībā atrodas, taču kustības notiek kā palēninātā filmā. Starp rokām un galvu atrodas substance ar drausmīgu, nepārvaramu pretestību; aizkadrā skan saldas sirēnu dziesmas un es lēni ieslīdu Malstrēmā sameklēt tās 6 atšķirības starp šodienu un visu visu, kas jau ir bijis.