It kā jau ir vienalga, it kā patiešām ir vienalga, nenopietnas attiecības, kas izvērtušās gada garumā laikam bija pārāk nopietns pārbaudījums manai vēlmei nepieķerties, lai es tagad sēdētu pie viena līgo galda ar viņu un viņa jauno mīlu. Nu, nē. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On June 12th, 2016, 06:05 pm, pilnigigaram commented: Tad jau attiecības nebija tik "nenopietnas" ? Ko par to saka viņa jaunā mīla? On June 12th, 2016, 06:37 pm, vasarasnakts replied: Man nav ne jausmas, cik noprotu šī ir ''īslaicīga mīla'' un vistcamāk ka pret jāņu rīta saullēktu arī beigsies,zinot viņa raksturu un paradumus. Kaut kāds bērnišķīgs sviests jau tāds vienreiz ir bijis kad šis pats macho mens mēģinot padarīt mani greizsirdīgu un konstatējot ka man ir pilnīgi vienalga,pats sagāja sviestā. Es ļoti labi saprotu ka man ar to gaisa grābsli nekas nevar būt, bet kaut kas tajā temperamentā,attieksmē ir tik ļoti tuvs, drīzāk ir bail ka neatradīšu to nevienā citā, nav jau bail viņu pavisam pazaudēt, drīzāk bail ka neatradīšu kādu kas šo attiecību latiņu pacels vēl augstāk. Tur nekas nevar but jo viss ir bijis tik ļoti sačakarēts ka tas jau ņem pārsvaru,sajūtu līmenī, neskatoties uz to ka praktiski nemaz par nopietnām lietām domstarpību nav. īssavienojums. On June 12th, 2016, 08:51 pm, pilnigigaram replied: Varbūt viņš cenšās ar greizsirdību gūt to sajūtu , ka viņš ir nepieciešams, svarīgs. Es nezinu, kaut kā tā, cenšos skatīties no sava dzimuma puses... par cilvēku savstarpējo "sačakarētību" un par otro komentāra pusi vispār ir ļoti interesanti. Ir līdzīga situačija, tikai ne tik ļoti attīstīta. On June 13th, 2016, 12:22 am, vasarasnakts replied: Iespējams, Tev ir taisnība par to, ka tas ir primitīvs veids kā panākt šo sajūtu..es pat nebiju tik tālu aizdomājusies. tas ir tik ļoti maksimāli nepareizi pēc būtības, bet ir cilvēki kas vienkārši tā dara, spīta pēc, nemaz nerēķinoties ar šīs darbības morālo aspektu vai vispār kā otrs cilvēks jūtas. Tas ir necilvēciski, sevi cienošs vīrietis gan jau ka tā nerīkotos ārpus ļoti kritiskām situācijām kad tas pat varētu būt pieļaujams..saka ka karā un mīā visi ieroči esot atļauti (lai gan tā nemaz nav, jo pat karadarbībai,kā zināms, ir likumi). Izteikti harizmatisks, pašpārliecināts, varbūt mani tur velk ka šī ir izlūzija par stabilitāti. Nav jau nekas palicis no tā visa vairs pāri, sajūtas ir izirušas no 100 līdz praktiski nulles vērtībai, bet kaut kur iekšā jau sēž tā kņudoņa.. Lai vai cik šādi un līdzīgi gadījumi nedotu skaistu atmiņu, kaislīgu pārdzīvojumu un piedzīvojumu, šādas attiecības parasti noved pie mindfucka ritīga un sanāk tāda bakstīšanās. Ne ārā mest ne īsti paturēt.. |