par · laiku · kuru · vairs · nevar · sasmelt

ir tāda sajūta, ka viss labākais jau dzīvē ir bijis.
bet ne man.
es esmu iemācījusies zaudēt.

selfish love

nu jau pagājis laiks, kopš atgriezos no brīvdienām Latvijā. Bija kaut kā smagi šoreiz. Man likās, ka nekad nesaņemšos, bet pēdējās dienas vakarā, pirms prombraukšanas, nopirku vietējā veikaliņa 2 kapu sveces un devos uz kapsētu, tik ļoti lija lietus un vēl jo vairāk manas asaras.. stāvēju pie vecmammas kapa un kaucu kā tāds mazs bērns. Noliku 2 sveces- vienu no sevis un otru no meitas un gluži vai automātiski nočukstēju, ka mums,vecmamm, viss būs labi. Cīnījos ar milzu noliegumu sevī.Nu ir pagājuši 3 mēneši un man joprojām šī doma ik pa laikam iedur , ka vienīgais cilvēks , kuram patiesi rūpēja mana eksistence, vienīgais cilvēks- mana mīļāvecmamma vairs nav. Un liekas, ka visa mana bērnībā, visas atmiņas par mazpilsētu un jaunību ir pēkšņi kā atdalījšās no manis, liekas, ka viss ir tukšs, kā nodalīts no manas tagadējās dzīves. Liekas, ka man vairs negribas braukt uz savu,kādreiz tik mīļo, mazpilsētu. Es vairs Latvijā nejūtos kā mājās un es patiešām nekad neticēju, ka es to teikšu un jutīšu.
Un man žēl, ka man ar mammu nesanāk un ar tēti nesanāk nekādas attiecības. Tas sāp un tajā pat laikā,nesāp, jo es jūtos vīlusies.
***
citkārt, kamēr baudīju savu šķietamo brīvību un ēdu karbonādes un dzēru latviešu alu, viņš, mans lieliskais vīrietis, sauļojās Itālijā, teiksim tā, strādāja. Un jā, šī bija pirmā reize kad bijām šķirti tik ilgu laiku un man bija nedaudz bail pie kā tas novedīs vai nenovedīs. Un man jorpojām nav ne jausmas kā lai es cīnos ar savu mazvērtības kompleksu. Pat ja tam nav iemesla.
Kad ieraudzīju viņu, atkal izkusu, izplūdu viņa smaidā, sejā, rokās, sirdī, atturīgi dzelžainajā raksturā. Es joprojām mācos mīlēt, kaut kā bail vilties vēlreiz , es tik ļoti ātri pieķeros, ja ir pie kā.
***

Es gribu bērnu un ģimeni lai arī pieļauju, ka reālajā dzīvē pie tā pierast būtu grūti, jo , viena audzinot meitu, kļuvu no sākuma vāja un pēc tam tik pašpietiekama un stipra un praktiski nesagraujama. Un tas noteikti varētu traucēt , mācos būt vāja, bet emocijas likt nost.
Un galu galā, visas tās depresijas, kas vilkās gadu garumā, bija pilnīgi liekas.
Tā nebija mīlestība, tas bija mirkļa vājums un akla uzticība un piedod, bet Tu nebiji un nekad nebūsi nevienas pašas manas asaras vērts, ko Tu ar savu attieksmi šobrīd parādi visai pasaulei/ja kādu tas maz interesē.

***

Meklēju sevī motivāciju, daudz lasu un esmu atsākusi smēķēt, gatavot labus ēdienus un klausīties mūziku.

nevaru iemigt pirms rītdienas. drausmīga sajūta

Tāds pavasara gaiss iepūta pa logu , svētdienas rīta svaigums un nelielais,siltais pavasara vējš padarīja manu ādu valgu. Guļot ar galvu Tev uz pleca es domāju tikai to, ka tieši tàdu plecu es vienmēr vēlējos un tas gluži vai sāp cik ļoti spilgta ir sajūta cik ļoti tevi mīlu. Bija vērts gaidīt un spītīgi ticēt, ka kaut kur taču ir jābūt tādam kā Tu. Tavas rokas ap manu kailo augumu , glāsti un man atkal kņud kat kur vēderā, kā pirmā mīlestībā. Un mana kailā dvēsele ir vēl kailāka par manu kailo ķermeni , kas tā vien gaida saņemt siltos skūpstus. Tu piepildi manu dzīvi ar savu mieru un liec man vienkārši smaidīt. Un tas ir tik daudz! Un katru dienu vairāk kā vakar un mazāk kā rît.
Aiz taviem sarkanajiem loga slēģiem dzied putni neticamos kanonos, tik ātri paskrēja ziema. Ir pavasaris. Un liekas ka nekad nav bijis slikti, lielas ka visa dzīve ir tik vien kā vedusi pie tevis.. pie kalnu gaisa es nepierodu, tas vienmēr rada manī tādu savādu sajūtu, it kā kaut ko vienmēr patīkami gaidot. Šī būs mūsu pirmā vasara. Un man gribas Tev iemācīties pateikt cik ļoti labs Tu man esi cik ļoti man gribas Tev dot visu labo, tīro, mīļo.

velosipēds nosviests ,basām kājām pāreju pār nelielo siena pļavu, kājās duras siena vālos izlīdušās usnes, tālumā kaimiņš trin izkapti un man no rokām izkrīt baltā porcelāna bļodiņa ar robaino malu. Dobji atsitas pret izkaltušo zemi un pērkons pār kokiem lēni un pamatīgi velk debesu bļodu skarbā dūrē. Smaržo rozes pie Tavas mājas stūra un mana dzeltenā kleita un naktsvijoles vakaros. . Rokas smaržo pēc zemenēm. Vecmamm, Tu man ļoti pietrūksti. Es tā gribētu vēl ar Tevi pasēdēt uz bluķīša paēnā un gribētu lai aukstā ziemas dienā Tu mums uzvāri siltu pienu ar medu. Mums viss ir labi. Ceru, ka Tev arī.

Cibā jau ienāku pārsvarā tikai tad kad ir laiks ar sevi va arī kad ir kāda sirdsāpe. Secinu, ka pie kalniem esmu pieradusi ļoti ātri, bet pēkšņi atcerējos, ka man tak stāv virtuves stūrītī noslēpts upeņu balzams, iedzēru labi ja 20 gramus un jūtos tā, ka varētu uzrakstīt tagad veselu grāmatu. Baigi pietrūkst izrunāšanas ar kādu dvēseles radinieku latviešu mēlē.
Labprāt aizietu uz kādu vecrīgas krogu , bet nakts par īsu , lai pievarētu 2400 km un rīt jau būs jauna diena un man aizmirsīsies gan balzams gan sirds.

ideālais vīrietis-man patīk viņa manieres, man patīk ka viņā nav nekā lieka, nekādu stulbu izpausmju ne apģērbā ne attieksmē, turklāt pēc vairāk kā 2 mēnešu tikšanās , viņš man nebesī pilnīgi nemaz. Es tajā sev atzīstos. Man pašai par pārsteigumu, vai nu tās ir bailes aplauzties vai pirmā vecuma pazīme, ka es nevienu brīdi nejutu ka es būtu zaudējusi veselo saprātu, nevienu brīdi nejutos kā akli iemīlējusies, bet tieši jūtos loģikas vadīta un pat praktiska. Vienīgais ko izjūtu katru reizi atvadoties, ir bailes lai viņš mani nepamet, kas ir pavisam nopietni slimīgi. Tam nav iespējams pretoties. Un ir riktīgi tāda sajūta, ka mēs satikāmies liktenīgi un ka savādāk nemaz nevarēja būt.
Es esmu sasniegusi to brīdi dzīvē, ka patiešām gribu lai mani lutina un lai man uzdāvina puķes un man gribas tādu romantiku. Varbūt tas viņā trūkst?
Varbūt man bail no viņa perfektās sejas, kurā neredzu ne mazu rieviņu no Latvietības grūtsirdīgās dzīves? Skatoties uz viņu, reizēm šķiet, ka viņš ir sirreāla būtne no citas dimensijas. Tāds vieglums apņem.

Kāpēc man vēl ir iekšējs tukšums? Kāpēc spēks neatgriežās? Vai tiešām man vēl sāp?

ārprāc, dzīve, kā izrādās, ir viens liels, galīgi ne-neopietns joks.

forši ienākt cibā pēc tik ilgiem laikiem un paskatīties kādas dumības esmu kādreiz sarakstījusi. Life goes on!

“A love like that was a serious illness, an illness from which you never entirely recover.” Bukowski.

Pamodos šorīt 5.00, jo vakar aizmigu ap septiņiem vakarā. Kas to būtu domājis, ka agrie rīti ir tik skaisti! Gan kārtīgi izdušoties, gan omleti sacept gan pavingrot var paspēt. Ņemot vērā, ka parasti mostos 25 min pirms darba sākšanas, tad šīs 2 stundas man ir gluži kā vesela atpūta!

ceļi un mērķi, bet es starp tiem lieks.. .
Ir tāds kā bezsvara stāvoklis, eksistēšana. Uz nespēju iedomāties, ka es spētu dzīvot Latvijā, taču jebkurās abās ārvalstīs,kur padzīvots, jūtos sveša un ir sajūta, ka līdz galam neiederos nevienā sabiedrībā.
Pēdējā laikā daudz lasu un nevaru saņemties atsākt sportot, gribas savest kārtībā ķermeni, liekas, ka nekas mani vairs nespēj iedvesmot. Esmu tāda kā pati sevis upure jo kad ir sasniegts tik daudz, ka īsti vairs nav kur tiekties, ir apnicis viss un nav vairs tā action'a un azarta meklēt ko jaunu dzīvē.

V Šeit, svešzemē, pēdējo 7 mēnešu laikā esmu piedzīvojusi tik ļoti daudz, esmu iemācījusies tik ļoti daudz un galu galā kaut kādā veidā piedzimusi no jauna. Un pazaudējusi arī daudz ko.. No saviem dēmoniem aizbēgt šādi nevar, bet mainīt krasi dzīvesvietu,dzīvesstilu ir labs veids kā uz savām problēmām paskatīties no cita skatu punkta.

Šeit jau 2 mēnešus ir vasara un secinu, ka esmu kļuvusi neadekvāti noraizējusies pilnīgi par visu. Esmu gražīgākā persona uz zemeslodes un reizēm šķiet, ka es vienkārši nomiršu no stresa, kurš ārdās manī, bet ārēji noteikti nav redzams.
Gribas pat saukt palīgā, jo es patiešām netieku vairs ar sevi galā, kas varētu būt arī iemesls kāpēc pēdējie 3 mēģinājumi iepazīties ir izgāzušies ar lielu blīkšķi.
Raudu un vēlos dzīvot.

Un tomēr.. dzīve citās sliedēs, citā valstī un nekā īsti nepietrūkst.. kā vien īstuma

Ir mierīgi, ir labi un ir iekšēja histērija. Nu,cik var..

– Sub sole nihil perfectum.

Cik labi ka mana meita neaug pilsētā! Šo te akmenī iekalt-