ideālais vīrietis-man patīk viņa manieres, man patīk ka viņā nav nekā lieka, nekādu stulbu izpausmju ne apģērbā ne attieksmē, turklāt pēc vairāk kā 2 mēnešu tikšanās , viņš man nebesī pilnīgi nemaz. Es tajā sev atzīstos. Man pašai par pārsteigumu, vai nu tās ir bailes aplauzties vai pirmā vecuma pazīme, ka es nevienu brīdi nejutu ka es būtu zaudējusi veselo saprātu, nevienu brīdi nejutos kā akli iemīlējusies, bet tieši jūtos loģikas vadīta un pat praktiska. Vienīgais ko izjūtu katru reizi atvadoties, ir bailes lai viņš mani nepamet, kas ir pavisam nopietni slimīgi. Tam nav iespējams pretoties. Un ir riktīgi tāda sajūta, ka mēs satikāmies liktenīgi un ka savādāk nemaz nevarēja būt.
Es esmu sasniegusi to brīdi dzīvē, ka patiešām gribu lai mani lutina un lai man uzdāvina puķes un man gribas tādu romantiku. Varbūt tas viņā trūkst?
Varbūt man bail no viņa perfektās sejas, kurā neredzu ne mazu rieviņu no Latvietības grūtsirdīgās dzīves? Skatoties uz viņu, reizēm šķiet, ka viņš ir sirreāla būtne no citas dimensijas. Tāds vieglums apņem.
Es esmu sasniegusi to brīdi dzīvē, ka patiešām gribu lai mani lutina un lai man uzdāvina puķes un man gribas tādu romantiku. Varbūt tas viņā trūkst?
Varbūt man bail no viņa perfektās sejas, kurā neredzu ne mazu rieviņu no Latvietības grūtsirdīgās dzīves? Skatoties uz viņu, reizēm šķiet, ka viņš ir sirreāla būtne no citas dimensijas. Tāds vieglums apņem.
Kāpēc man vēl ir iekšējs tukšums? Kāpēc spēks neatgriežās? Vai tiešām man vēl sāp?