Kauguru anekdotes

Beidzot šis bezgaumīgais jokotājs valiss ir izdzēsies, laikam saprata, ka ar Mani jokot nevar. Nepatīk Man šāds humors. Daudz patīkamāki joki ir tie, kurus var lasīt žurnālos, tur ir patiešām asprātīgas anekdotes, kurām nav nemazākā sakara ar Mani. Njā... Simpatizē.
Es tomēr vēljoprojām ceru atrast šo izsmējēju un Man ir radušās jau dažas aizdomas. Esmu jau sastādījis sarakstu ar cilvēkiem, ar kuriem Mēs parunāsim pie alus kausa. Esmu jau gandrīz pārliecināts par to, kurš tas bija. Anna, nu protams, ka Viņa, šī versmainā daiļava. Tā pati preilene no Rīgas dzīvokļa, ar kuru kopā Es toreiz vēroju saulrietu. To, ka tā ir Viņa Es izsecināju loģiski, jo vienīgi sievietes jūtīgā dvēsele spētu tā uztvert katru sīkāko Manas mākslinieciski skarbās dvēseles iezīmi, vienīgi Viņas maigie un trauslie pirksti varētu manu tekstu atdarināt tik precīzi un ar tik vijīgiem un virtuoziem teikuma veidojumiem.
Jā, atminos tā, itkā tas būtu noticis tikai pirms pāris gadiem. Viņa bija burtiki Mana talanta un vīrišķības apžilbināta, Viņa mēdza stundām apbrīnā skatīties, kā Es ar darba sviedru vaigā rakstu Savā blogā. Mūsu attiecības bija harmoniskas un jūtu piesātinātas, šķita jau, ka esam radīti viens otram. Tomēr tad Es sapratu, ka Man ir jāizvēlas viens no diviem: mīļotā sieviete, vai "frontes" desantnieka skarbā cīņa. Es pieņēmu vīrišķīgāko lēmumu Savā mūžā un izvēlējos otro, Es sapratu, ka politika un "fronte" ir Mana sūtība, Es zināju ka esmu izredzētais, tomēr tajā pašā laikā bija jāsaprot, ka sieviete Mani tikai bremzētu un neļautu strādāt ar maksimālo atdevi "frontei". Savā ziņā Es jutos kā pieķēdēts, Es kopā ar viņu nejutu brīvību, šo romantiķim tik ļoti nepieciešamo kategoriju. Tas pilnībā salauza Viņas kaisles pārņemto sirdi.
Un tagad nu te Tu esi, Anna, saukdama sevi par valissu, ļauni ņirgādamās par Mani un Maniem diženajiem sasniegumiem. Anna, kādēļ gan Tu Man to vienkārši nevari pateikt, kādēļ Tev Sevi šādi ir jāpazemo? Njā... Negaidīju to no Tevis, mana dārgā.