varenuha
varenuha
- 8/28/11 11:44 pm
- Puse dienas miera. Bleķa krūze ar svaigi spiestu ābolu sulu. Rotaļas ar virtuālo, bet rokām taustāmo Mein Kampf. Bet ne par to es, tas tikai dienas fabrikas uzskaitījums - šodienas karkass.
Telefona zvans. Klausulē dzirdu - manās rokās nomira putniņš. Patiesībā dzirdu - manās rokās nomira... pēdējais vārds pazūd starp klausuli un ausi. Kas? Ko? Kapēc? Vārds pa vārdam, izrādās - mana kundzīte ejot pa ielu atradusi putniņu, vēl dzīvu, knābītis virinās. Un viņas rokās tas pēc brīža mirst. Atnesusi mājās, atradusi nelielu tējas kastīti un tajā iesaiņo nu jau nelidoni. Dzeltenu pakrūti, sīks. Saka - jāapglabā. Man galvā tai laikā velkas līnijas, paralēles un perpendikuli, - redz cik simboliski mirst mūsu mīlestība, viņas rokās, dzeltenu pakrūti, vēl skaista, bet jau beigta. Apsolīju apglabāt dārzā. Protams aizmirsās, izmetu sētas miskastē. Lūk kā mana mīlestība aiziet.
-
0 commentsLeave a comment