Tā sajūta

Kāpēc vienmēr, kad beidzot viss iet pēc plāna, ir jāparādās kaut kādiem stulbiem apstākļiem, kas visu sarežģī? Kaut kādi Mērfija likumi, jei bogu!

Man bieži uznāk vēlme nostāties spoguļa priekšā un pateikt savas dzīves mērķus skaļi. Un kad es dzirdu to pati no sevis, man paliek tik labi. Tad es jūtu kā spēks ieplūst un virmo manī.

dzha posts par seksu bez jebkādām jūtām (atrodams lūk šeit http://klab.lv/users/dzha/257326.html?mode=reply), arī manī ir raisījis pārdomas par to, vai man pašai tas patīk, cik lielā mērā tas šķiet interesanti un, galu galā, kāpēc cilvēki izvēlas tā dzīvot un ar to vispār aizraujas.
Vispopulārākais un loģiskākais jau, protams, būtu secinājums, kā šāda tipa (ja mēs varam tā teikt) cilvēki vienkārši bēg no atbildības un jebkādām saistībām. Šeit es domāju tādus, kuri nevēlas veidot nekādas attiecības.Vairumā gadījumu viņi vienkārši nevēlas jebkādas saistības uzņemties, bet, jāsaka, ka ir arī apstāklis, kad cilvēks to vienkārši nespēj. Jo, varat piekrist vai nepiekrist, arī regulārs sekss ar svešinieku (ne draugu, ne paziņu, bet pilnīgi nepazīstamu cilvēku), ir uzskatāms par sava veida saistību. Tāpēc šie cilvēki meklē arvien citus un citus svešiniekus, burtiski, izmantojot viņus un pēc tam aizmirstot. Vienalga, vai ie ir klubi, sludinājumi, eskorts un tādā garā. Tādi cilvēki nepasūta vienu un to pašu ielasmeitu vairākas reizes, ja izvēle taču ir tik liela!
Pie otrā tipa varētu iedalīt tādus cilvēkus, kuri spēj gūt seksuālu apmierinājumu tikai akta laikā ar pilnīgu svešinieku. Šeit nav daudz ko piebilst, jo tā ir vienkārši, tā teikt, novirze no normas. Psiholoģiska problēma. Šādā stāvoklī, kad esi kopā ar pilnīgu svešinieku tu nervozē, viss ir kā pirmajā reizē un tas uzbudina.
Trešais variants, manuprāt, ir tāds, ka cilvēkam  vienkārši, kā sacīt, tas piedur. Vai nu garlaicības pēc, vai asāku izjūtu cienītājiem, vai, tā saucamajiem, seksa "kolekcionāriem" utt. Bet arī šeit ir ļoti nemanāma un šaura robeža ar otro tipu, kam tā ir vienkārši, rupji sakot, slimība.
Tu nekad nevari pateikt, kas cilvēkam iekšā darās, kāpēc viņš tā vai savādāk rīkojas.
Nezinu kā ir starp sievietēm gan jau, ka tāpat, bet es zinu, ka daudzi vīrieši apskauž savus konkurentus tieši šo panākumu dēļ - viena, otra, trešā, divdesmitā, simtu pirmā... Bet vai kādreiz kāds no šiem apskaudējiem ir aizdomājies, ka varbūt cilvēkam tā ir nepieciešamība un viņš vienkārši savādāk nevar? Un, ka šis cilvēks, savā iekšējā būtībā, patiesībā, ir ļoti nelaimīgs...

Auto tehniskajā apskatē strādā pārsvarā tikai jauni džeki un viņi visi izskatās kaut kā interesanti dīvaini!

Šovakar esmu īpaši nerātna... ;)

Šo es nekad neaizmirsīšu. Tas ir kaut kas. Fantastjika!

http://www.youtube.com/watch?v=NBXMnIUC89w

pilnīgi gandrīz apraudājos..

Un, pie velna, kāpēc vienmēr tiek uzskatīts, ka dzeju iespējams rakstīt tikai tad, ja esi nelaimīgs?!!!
p.s. man liekas, ka es drīz sākšu atkal rakstīt. neesmu to darījusi jau gadiem.

Glāze ūdens

Krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā
Uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā
Tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas
Jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas

Kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota
Balts audekls dzīves ir košākā rota
Smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala
Šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala

Tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas
Tev pieder dzīvot mīlēt vien trīs lietas
Aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna
Būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna

Tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties
 Līdz debesis glāzē iemācas neapmākties
Un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst
Tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis

Divas pasaules caur tavu esamību traucas
Tās it kā ir viena taču nekad nesajaucas
Garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka
Tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka

Ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības
Tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas
Kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti: Es nāku
Jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums

 Nav debesu aizkars tava visuma priekšā
Uz galda glāze ūdens un zvaigznes iekšā
Aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli
Viņš debesīs lūdz lai kļūsti par sauli

Tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā
Tik daudzi taču palika guļot un neatguvās
Tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas
Dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas

/K. Dimiters./

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav lielākas vērtības par brīvību. Par to sajūtu, kad esot kādam blakus, tu vari būt tieši tāds, kāds tu esi. Brīvs, patiess, kails, sauciet to kā vēlaties.
Un tikai tādu cilvēku tu vari uzskatīt par savu draugu. Cilvēku, kura priekšā tev nekas nav jātēlo, nav jāizliekas par to, kas tu neesi. Nav jāizdomā tas, ko patiesībā nekad neesi darījis, tikai tāpēc, lai otram patiktu.
Bet šis stāsts nemaz nav par brīvību. Tas ir par to šauro robežu, kas ir starp draudzību un mīlestību. Vislielākā vērtība ir, ja cilvēks, kuru tu mīli, ir arī tavs tuvākais draugs. Tavs labākais sabiedrotais, cīņas biedrs, dvēseles radinieks, sauciet to kā gribiet.
Tu vari visu mūžu mīlēt kādu, bet šis cilvēks tā arī nekad var nebūt tavs draugs. Draudzība bieži vien pārtop mīlestībā. Bet mīlestība reti kad - draudzībā. Kad tu kādu satiec, kas nāk vispirms - draudzība vai mīlestība? Un kur ir tā šķietamā robeža, kas atdala abas šīs sajūtas? Un vai vispār tāda ir? Vai vispār ir iespējams mīlēt kādu un būt viņam draugs?
Es ticu, ka ir tādi gadījumi, kad tu esi kādam draugs un mīļākais. Ir jābūt. Savādāk nevar.
Kad tu vari atkailināt otra priekšā, ne tikai savu ķermeni, bet arī dvēseli. Tā - līdz galam.

Tā vien šķiet, ka Tu esi pats mīļākais cilvēks uz pasaules. Mēs ejam ārā, beidzot sāka spīdēt saule. Arī tur.

Tik daudz mīļu vārdu un atzīšanos mīlestībā, skaistu tekstu par jūtām un manis dievināšanas apliecinājumu kā pēdējās 24 stundās es netiku saņēmusi pat par pēdējiem 5 gadiem kopā skaitot.

Kāds man šorīt pirmoreiz atzinās mīlestībā. Lai gan pa telefonu, bet vārdi bija tādi, ka lasot man viscaur izskrēja trīsas. Es nebiju jutusi to jau gadiem. Šobrīd šķiet, ka iespējams nekad. Sajūta, it kā es vienā mirklī uzplaiksnītu. Tā spēji un spoži. Kā zibspuldze. Sirds apmeta kūleni. Es gribu dzirdēt to klātienē. Es gribu to dzirdēt.

p.s. Es jūtu, ka turpmāk visi mani posti būs ar laimīgām beigām. Es ceru, ka vienmēr.

..es sāku iemīlēties.

Tu tici pasakām? Es ne. Tad pierādi man, ka es kļūdos!

Un vēl man vajag šādu te krekliņu! :D

Man ir aizdomas, ka man vnk patīk tēlot cietēju. Pašai savā priekšā. Un negribas sev atzīt, ka viss jau sen kā beidzies, ka viss jau sen kā pārdzīvots un aizmirsts, ka patiesībā mani interesē citi vīrieši vairāk, nekā es spēju iedomāties.
Jo rakņāties pa gruvešiem taču ir vieglāk, nekā sākt būvēt jaunu māju no pamatiem. Jo tur taču ir jāiegulda gan laiks, gan spēks, gan darbs, gan nauda. Un nevienam jau negribas strādāt. Gribas jau visu gatavu.
Ak es, sasodītā sliņķe!

Paies nedēļas, mēneši, gadi. Bez emocijām, bez sajūtām. Tukši un bezmērķīgi. Nenozīmīgi. Tev garām paies skaistākais laiks. Pa citu paralēli.

Vakar.
 Dejas līdz četriem rītā. Jūra alkohola un smieklu. Sekss vīriešu tualetē ar savām pirmajām attiecībām vidusskolā, kuram rudenī kāzas (vēl jau nevar teikt, ka vispār būs). Komplimentu viesulis visas nakts garumā bez apstājas no visiem tuvākajiem vīriešiem un pat tādām cacām, ar kurām tā īsti nekad nebiju komunicējusi, par to, cik satriecoši izskatos. It sevišķi pēc bērna piedzimšanas. No 5 klātesošajiem klases vīriešiem man neuzmācās tikai viens, tas pats, kurš bija man kā brālis visu skolas laiku (bet bučas tāpat dabūju)!
Šodien.
Man ir lauzts kājas mazais pirkstiņš, jo dejoju bez kurpēm.
Ūdeni es kādu laiku nedzeršu, jo tad es noreibšu atkal.
Sāp kājas, jo tā nebiju dejojusi vismaz 7 gadus.
Pirmais, ko sencis pateica, kad mani ieraudzīja ieejam virtuvē - "Nu šodien laikam grūti?"

Ak Dievs, kā es biju aizmirsusi šos vārdus, kurus agrāk dzirdēju katru sestdienu vai svētdienu! :D

Atceries, kādu mēs viņu pārvedām mājās? Viņš bija tik maziņš, ka nezinājām kā lai viņu paņem uz rokām. Galviņa tieši iegūla plaukstā. Tā sārtā āda un aizpampušās actiņas. Mazas savilktas kājiņas un rociņas. Pirkstiņi tik sīciņi, ka bail ko salauzt. Kā lellītei. Maza dzīvībiņa, ko mīlēt un lolot..

Vēl visa dzīve priekšā. Nesaprotu vai šitā doma mierina vai dzen izmisumā? :D