Tā sajūta

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav lielākas vērtības par brīvību. Par to sajūtu, kad esot kādam blakus, tu vari būt tieši tāds, kāds tu esi. Brīvs, patiess, kails, sauciet to kā vēlaties.
Un tikai tādu cilvēku tu vari uzskatīt par savu draugu. Cilvēku, kura priekšā tev nekas nav jātēlo, nav jāizliekas par to, kas tu neesi. Nav jāizdomā tas, ko patiesībā nekad neesi darījis, tikai tāpēc, lai otram patiktu.
Bet šis stāsts nemaz nav par brīvību. Tas ir par to šauro robežu, kas ir starp draudzību un mīlestību. Vislielākā vērtība ir, ja cilvēks, kuru tu mīli, ir arī tavs tuvākais draugs. Tavs labākais sabiedrotais, cīņas biedrs, dvēseles radinieks, sauciet to kā gribiet.
Tu vari visu mūžu mīlēt kādu, bet šis cilvēks tā arī nekad var nebūt tavs draugs. Draudzība bieži vien pārtop mīlestībā. Bet mīlestība reti kad - draudzībā. Kad tu kādu satiec, kas nāk vispirms - draudzība vai mīlestība? Un kur ir tā šķietamā robeža, kas atdala abas šīs sajūtas? Un vai vispār tāda ir? Vai vispār ir iespējams mīlēt kādu un būt viņam draugs?
Es ticu, ka ir tādi gadījumi, kad tu esi kādam draugs un mīļākais. Ir jābūt. Savādāk nevar.
Kad tu vari atkailināt otra priekšā, ne tikai savu ķermeni, bet arī dvēseli. Tā - līdz galam.