atkal esmu pie mammas.Kā jau mājās.
Ja nebūtu jāizvairās no tēta,tad būtu pavisam mājīgi!
Iešu uz tuvējo lielveikalu šovakar,satikties.
traki nomāc nogurums,bet ja būtu nauda,tad rīt pat aizietu kaut kur siltumā

es skrienu

cik tālu aizskriešu?

šodiena ar mammu,kā kādreiz!
Bet es,kā parasti,beigās visu izjaucu.
nelaba meita,nelaba!

Pirmo reizi,radošs skatījums uz lietām šķiet lieks.
neprasiet man rakstīt to stulbo dzeju,stulbos,stulbos mirkļus uzrakstīt uz tā sasodīti koši baltā papīra,tos muļķīgos vārdus spiest ārā no sevis kā sulu no savītuša burkāna.Jo ir tikai cilvēki,kāda tur vairs dzeja.kāda tur vairs dzeja,pārāk reālas tās vīzijas,dzeja ir māksla,to man grūti saprast,grūti grūti iznīcināt.Es iznīcinu.nē,nemirst nekas,tie vārdi jau nemirst,vienkārši ir noticis tas,no kā es visvairāk baidījos-ejot ārā,es nedomāju stāstā,dzejā,dziesmā par peļķēm,riteņiem un kastaņiem,es domāju par to,ko samelot un ko nē.par to,kā sevi atgriezt atpakaļ un ko lai nopērk ēst.

Es pat atzīstu-esmu kļuvusi riebīga.visvairāk jau pret sevi,bet ak dievs,cik riebīga pret senajiem tuvajiem draugiem,neļauju viņiem koncertā spēlēt dziesmas ar maniem tekstiem un meldiņu,neļauju un viss!pāri manam līķim!maitas,ja viņi to izdarīs.

man pietrūkst pieneņu,ļoti pietrūkst vasaras un laipu ezeros.
man pietrūkst sevis.
man pietrūkst ziedošā valriekstkoka.te pat,pagalmā,kur bērnība.

Esmu atkal sākusi lietot Dr.Saules (!) multivitamīnus,nosaukums vienkārši staro!

baigi smieklīgi,mēs sakām- ruk ruk, amerikāņi saka- oink,oink.

jā...


pāris gadus iepriekš,bet kāpēc pie velna gan nē?

jautājums tikai-vai tagad vajadzēja un kāpēc tagad,atbilde-lai nekad nekas nepazūd.

naivums pārsteidz,kad pārtop manā realitātē.

Liktenis-gudrs,maita! nostrādāja! vakaru laikam būs lemts pavadīt smēķējot bārā ar savējiem. meistars kavē 2 stundas. un es nokavēju vilcienu,lai tiktu pie Tevis,jo man jāgaida meistars. viņš ir dirsa,it kā man savas dzīves nebūtu. tikko atnāca tēvs un ir vēl vairāk skaidrs,ka liktenis ir pie vainas!Un arī meistars,protams. labi labi,iešu rīt uz stundām..pēc tam braukšu pie Tevis,peļuk.Varēju šovakar.Bet tas meistars.

 

pirkstos savijās melnie vadi-cik sen nav dzirdēta mūzika,kas skan tikai man.
Es šodien atklāju,ka man nav ko zaudēt.
Un šodien pīpēt ir pretīgi,maza,divu meiteņu piesmēķēta tualete izbojāja kaifu visai dienai.

bet kā tu tā dzīvot vari,
it kā tev apkārt būtu glābēju bari?
nekritīsi svešās rokās,izslīdēsi,
kā ziepes vai mana apņemšanās.
vienīgi uz mani paļaujies-
dzīgsti iekrist pļavās manās.

gribētos sākt rakstīt vairāk,kā man gājis,kā mums gājis,daudz ko rakstīt lai vieglāk paliek,bet jo vairāk bijis,jo mazāk ko teikt,liekas,ka gribās atmiņas ātrāk beigt,lai paliek tikai Tu un kolas bundžas,es divarpus mēnesi neguļu viena,un naktis manas ir bezmiegā mundras.

ir divi tu-tas,kurš tu esi un tas,kas tu neesi

es domāju,ka es nekaunos nedarīt neko,ieslīgt bezdarba līmeņa nepatikšanās,mieram uzmēķēt,un gaidīt,kas būs.
un brīnīties,kā viņa uz mani var paļauties?Mīl Mamma!
nebiju šodien,nebiju.


nepatikšanas kā cukurūdens smeļās ausīs,pie tavām ausīm pieturos,smejoties cukurs izkratās ārā.