šodiena ar mammu,kā kādreiz!
Bet es,kā parasti,beigās visu izjaucu.
nelaba meita,nelaba!

Pirmo reizi,radošs skatījums uz lietām šķiet lieks.
neprasiet man rakstīt to stulbo dzeju,stulbos,stulbos mirkļus uzrakstīt uz tā sasodīti koši baltā papīra,tos muļķīgos vārdus spiest ārā no sevis kā sulu no savītuša burkāna.Jo ir tikai cilvēki,kāda tur vairs dzeja.kāda tur vairs dzeja,pārāk reālas tās vīzijas,dzeja ir māksla,to man grūti saprast,grūti grūti iznīcināt.Es iznīcinu.nē,nemirst nekas,tie vārdi jau nemirst,vienkārši ir noticis tas,no kā es visvairāk baidījos-ejot ārā,es nedomāju stāstā,dzejā,dziesmā par peļķēm,riteņiem un kastaņiem,es domāju par to,ko samelot un ko nē.par to,kā sevi atgriezt atpakaļ un ko lai nopērk ēst.

Es pat atzīstu-esmu kļuvusi riebīga.visvairāk jau pret sevi,bet ak dievs,cik riebīga pret senajiem tuvajiem draugiem,neļauju viņiem koncertā spēlēt dziesmas ar maniem tekstiem un meldiņu,neļauju un viss!pāri manam līķim!maitas,ja viņi to izdarīs.

man pietrūkst pieneņu,ļoti pietrūkst vasaras un laipu ezeros.
man pietrūkst sevis.
man pietrūkst ziedošā valriekstkoka.te pat,pagalmā,kur bērnība.