Laukos bija fantastiski forši,koncerts bija ļoti skaists,un ir tik ļoti jocīgi ielaisties personīgās sarunās ar savu senu senu brūdgānu.

šodien esmu neciešama draņķe un man par to pohuj.

stulbums. esam tikai mēs trīs,es,kaķis un mana muša uz šitā ekrāna. pēdējā laikā mani moka bezmiegs. tas laikam tāpēc,ka esmu sākusi nedaudz domāt. žēl,ka ar domu spēku nevar uzvārīt kafiju vai atnest alu no veikala. pagaidām..... stulbais renegāts,vienmēr nelaikā,un tik bieži. seklie vakari..

Šodiena,pamatīga komunikāciju diena,koncerts izlaiumā,mikrafons atslēgts,arvienvārd sakot-piezīvojumi :)

balss man vairs nav!

Vakar biju pie Rozhinkas,tik labi bija atkal vinu redzēt.P.S.Tu izskatijies TIK piemīlīgi ar tām vilnas zeķītēm un visu pārējo :)

vakar aŗī bija nenormāli jautri,dīvainas sarunas ar sekstūristiem pie Depo,vēlāk ar Kalvi gājām ar kājām uz Āgenskalnu dziedot kora dziesmas,tad kojās-Family guy,un rīta zvans no Mārtiņa ar jautajumu- a tagad ir seši no rīta vai sesi vakarā????

Uhhh kā es tūliņ pīpēšu...
rīts bija baigi interesants,jāsauc šurpu cilvēki,lai ballīte sākas!!! un lai palīdz savākt man māju. (tas tā,nedaudz....)

Viena mājās visu nedēļu. Bet lai nesajuktu prātā vēl vairāk,es paaicināšu Jobramu un Alisi. Varēsim jūgties kopā,bet tā būs savādāka jūgšanās-puslīdz laimīga un tā. nevis tā tur,kad es viena. jo atmiņas nevar izdzēst. Jo laiks NEKO nedziedē.

mums abiem derētu izdzēst atmiņas,gluži kā filmā Eternal sunshine for spotless mind.
Kā es Tevi izdzēstu....

dienās,kad sevi grūti izturēt. un dienās,kad 7. tramvajs par tik daudz ko liek atcerēties,par dienām,kad toreiz sevi izturēt bija vēl grūtāk,un man tas patika. jo bija kāds,kurš to zina.

Es,vakar ejot tikties ar redz , klausijos Sting. Atklāju,ka NEKAD NEVIENAM neesmu bijusi tik atklāta, neesmu bijusi tik ļoti es pati,kā ar cilvēku,kurš uz laiku ir pazudis.iesaldēts laikā. Un, tiešām, Nabaga Naski, draudzības ir visvairāk žēl.

es pamostos no sistēmas,vadi grauž vēnās un galva sver vairāk. Mani pirksti ir notirpuši,acis nogurušas un sirds pukst tik lēni,lēni. Plaukstā iespiesta pildspalva,otrajā-papīrs un daži neveikli uzskricelēti vārdi. Galvā skan skumjākie vārdi pasaulē un acis redz tikai to,ko redzēja tad,kad neko nedrīgstēja redzēt. Kājas ir piesietas pie smagiem baļķiem,dzirdu mammas balsi un pagātnes rēgus. Dzirdu draugu smieklus un pieķeru sevi žēlojam sevi.Pirksti ir notirpuši,bet man tik ļoti vajag rakstīt un sagaidīt vēstules. Tas ir vairāk kā ļoti svarīgi.Uznāk vājprāts,kad "es gribētu būt mazs enģelītis,kurš uz Tevi skatās no mākoņa maliņas". Bet Tev viens jau ir,un man labāk negribēt,vienkārši droši vien ir jauki būt šķīstam. Sistēma klusē,kājas smagas un galva neko nedomā. Acis redz mitru spilvenu,blakus guļ mīksts lācis,zem divām segām ir nedaudz karsti.Ienāk mamma,es lēnām pamostos,sistēma sāk pīkstēt dīvainām skaņām-" mammu,saki lūdzu,ka esmu neārstējama šizofrēniķe un tas,kas ir noticis un notiks,ir tikai mana iedomu pasaule,un vēstules,kuras es saņemu,rakstu es pati,saki,ka nekas no tā nav īsts". Sistēma izgaisa,ienāca mamma un teica,ka atkal man pastkastē ir liela vēstule no centrālcietuma. Šizofrēnija ir tikai sapnis,viens no tiem-nepiepildāmajiem.

rižā vista