Hehe, atcerējos, ka tinderī iepazinos ar vienu džeku, kurš it kā likās ok, bet krita uz nerviem ar savām apškrūmīgajām dzīves atziņām, bet nu ok, turpinājām sarakstīties, lai gan es uz šo vairākkārt norādīju. Es, viņa vietā, šo saraksti būtu beigusi daudz ātrāk, bet viņam punktu pielika, dziesmu apmaiņas procesā, tas, ka nosūtīju: Janelle Monáe – Django Jane

ufff, one is bitter AF

Estēts un sportsmenka komsamolka manī nekad neguļ- atminu uz Lielupes kāpām, lai paraudātu

Man liekas es esmu tā pārpsihojusi jēgu, ka atkal esmu atgriezusies pohuj punktā. Nu labi, es klusiņām raudu, so tas laikam nekvalificējas kā pohuj. Es cenšos sevi neuztver pārāk nopietni

Tagad šajā dzīvoklī dzīvo divi nedroši un trauksmaini zvēri, bet es vismaz nečurāju uz lietām, kas ir viņa

Reizēm Ulda Pūcīša slowblinks jūtās kā tāds Raiena Goslinga meme- hey girl, I know it seems too hard, but you are doing the best you can and it is all righ

tik sūdīgi ilgstoši nav bijis kopš tās infamous rudens/ziemas sezonas, kad, braucot pār Vanšu tiltu, bija daudz jādomā par to, cik brīnišķīgi būtu tikt aprītai by Daugava. Un arī tagad ir sajūta, ka nevaru vairs izturēt. Bet es zinu, tās ir pārmaiņas, es zinu, no kurienes tas nāk. Un būtu taču tik stulbi mirt tik interesantā brīdī, kad es potenciāli varētu priecāties par to, ko daru.

Kaķītim no manis tik ļoti bail, ka es to šovakar uztveru kā visu dzīves noraidījumu kopumu. Viņi visi ir atnākuši un iemiesojušies Uldī Pūcītī.

Pēdējais pusgads ir bijis ļoti bagāts lielām pārmaiņām (un tās pat vēl nav tà īsti beigušās), bet tā kā jau iepriekš esmu izbeigusi attiecības un mainījusi darbu, tad dzīvokļa dalīšana ar mazu kaķīti laikam man ir visnepierastākā un nezināmākā no pārmaiņām.

Man reizēm ir sajūta, ka cilvēki man ir daudz mīļāki un svarīgāki, nekā es viņiem. Sasniedzot savu ideālo "es", tam nebūtu nekādas nozīmes