February 29th, 2016
Rīta skrējienos atkal atgriežas kilometri zem piecām minūtēm, priecīgi ļumu pretī pavasarim (izlasīju Briča kunga prognozes un sašļuku)! Jau miljonās brīvdienas pēc kārtas pavadu Rīgā, laiskojoties un ēdot, vīrieši kaitē manam galerta koeficientam! Jāatzīst, ka ļoti forši pavadīju vārda dienu, ar draudziņiem piedaloties Safe Passage pasākumā, vizinoties ar riteni pa Mežaparku un vizinoties ar mašīnu uz Cēsīm.
Es zinu, ka pēdējā laikā žēlojos par visko, bet jāatzīst, ka galīgi nav tik slikti, kā varētu izskatīties, es vienkārši esmu sapratusi ko gribu, un pēkšņi ir kļuvis svarīgi verbalizēt to.
Iemīlējies neesmu, bet ir ļoti, ļoti forši. Tā, ka būtu žēl pagriezties un iet prom. Tas jau ir daudz. Ēstgriba un saprāts nav zudis, bet taureņi mēdz mest kūleņus un piedzīvot karstuma viļņus. Reizēm piemetās stulba nedrošība, kas sevi manifestē dažādu sīkumu pārmešanā un visādām lietām atrodot ļaunākos iespējamos cēloņus.
Svētkus gan vairs negribās svinēt un nozīmē maz, atceros, ka esot ar igauni, ļoti gribējās rīkot svinības un ļoti sāpēja, kad viņš pret to izturējās vienaldzīgi. Tagad tā nav, tagad ne sāp, ne apvainoties gribās, ne svinēt. Par šo gan- I wonder why. Vai tā ir laba zīme vai slikta...