August 4th, 2011
Suburban heaven
Lūk, it kā jau mēs visi dažādi un tur jau tas prieks un spožums komunikācijā, bet tad, kur gadās, kur ne, rodas jautājums par dažādības pakāpēm, un par dažādībām, jā, jā, niekos un dumībās, kas tā kā liek uzraut uzaci, tā kā niķīgi pagriezt muguru un piecirst kāju.
Un cik vispār labi drīkst justies kopā ar cilvēku, cik ērti? Jā, jā, jūs jau man teiksiet, bet laiks, bet pacieties un tā. Tik un tā satraucos par necilvēcīgo ērtību un vai tā maz piedien tiklām meitenēm vientuļos rudens vakaros.
Vispār šis ir stāsts par Fruhling in Paris un seniem draugiem, kā arī jauniem mīļākajiem. (Nē, nekāda ne Elita un vīrieši viņas dzīvē, vienkārša, bet zinātniska interese)
Kā arī par to, ka atspiedies pret mājas sienu, blenz debesīs, neko negribi un ļoti baidies, bet aizrautīgums ta kāds! Un tā tuvo piedzīvojumu garša, sulīga un reibinoša kā mazi dzenīši klaudzina nervu centros (un liek satraukumā kasīties, prozaiska piebilde, ziniet).
Dzenīši tātad. Un bebrīši, kas nervozi ķiķina un ar astēm ritmiski klaudzina...
Absurda literatūra. Nea, Maura pēdejā nopūta un mana arī, pēc tam vairs nenopūtīsimies, tik satrauktas ieelpas, ieelpas, pauzes un izelpas, kad viss būs neatgriezeniski sācies!