Moving on. One step at the time

skrējiena pagarināšana par 10min pagājušajā nedēļā rezultējās nekontrolētā ēšanā. Bet man parasti ir tāds slodzes slieksni, kuru pārkāpjot, piemetās negausība. Varbūt, ka drusku pie vainas arī vegānisms, lai gan- nē, pie vainas varētu būt tikai nesakārtots un nepilnīgs uzturs, kas ir mana vaina. Šonedēļ atpakaļ pie vecās distances, bet laiks ir sliktāks kā iepriekš. Laikam drusku aizrāvos, augšstilbu muskuļi pagājušajā nedēļā bija nogurušāki kā parasti, sajūta, ka nepaspēja atkopties. It kā tikai 2km vairāk. Nekas liels, bet- meh.

Lēnām atsākusies jāšanas sezona un nekustinātie muskuļi post factum mēdz sāpēt, pārsvarā no rītiem, pārsvarā pirmajās 10 skriešanas minūtēs, kad dusmīgi savā galvā spiedzu- kam man to vajag! Prieškam?! Na... Nu ja, tā es daru. Liekas, ka lietas iet uz augšu. Tas ir, garastāvoklis uzlabojas, un pasaule pie zemes spiež par kripatiņu mazāk. Vairs tik bieži nepiemetas vēlme aizvērt durvis un aiziet no savas dzīves. Joprojām mājas biežāk nekā būtu labi izskatās kā skvoteru miteklis, bet kārtot es vēl nevaru saņemties, pagaidām paliksim pie- one step at the time.
Un šovakar satikšu kārtējo man nepiemēroto vīrieti. Nepiemērots tāpēc, ka gudrs, inteliģents, un es viņu kaitinu. Bet tikšanās būs strictly lietišķa. Sapņot tak drīkst, un kaut kur taču jāņem iedvesma pornogrāfiskiem sapņiem.