Kā nonākt līdz mērķim un ko, pie velna, tur darīt?

Jau labu laiku nevaru ne parakstīt, ne palasīt, nu par rakstīšanu, tas tā, diez vai nodara būtisku ļaunumu, bet lasīšana... Viegla truluma sajūta visu laiku, jūties truls un atrofējies. Bet tagad lēnām piespiežu sevi lasīt, drusciņ par māksliņu filosofiskā skatījumā, kādu lubu romāniņu un tagad, no rītiem, Vonnegūta kungu.
Principā šis viss ir ievads tam, lai atzītos viņam mīlestībā, nu Vonnegūtam, "Armagedons. Atskatoties." Kaut jel man piemistu šis nedaudz sājais humors un cilvēcība tādā mērā, kā tā piemīt viņam. Kaut manas runas veselā saprāta augstākajā punktā būtu vismaz ceturdaļ tik saprātīgas kā viņa pēdējā...
Iedzersim par cilvēcību... un skaidru skatienu.
Everything is Illuminated.
Kas atkal ir atzīšanās mīlestībā, šoreiz Lutza k-ngam. Zināms arī kā Gogol Bordello solists. Sāku ar Filth and Wisdom un nonācu pie iluminācijām. Plašā dvēsele.
Kontekstā ar Klubā izlasīto rakstu par dzīvi budistu templī, kur vis svarīgāk ir miers un laipnība, nesaprotu kāpēc mani, kā būtni, kas pārāk tālu no abiem pievelk plašās dvēseles... Mūs pievelk tas, kā pašiem trūkst?
Plaša dvēsele, vienkāršība, kas robežojas ar prastumu un kafija gultā.
Servējiet man nedaudz skaituma... Melnbaltās fotogrāfijas estētiku un pāris neķītru joku.