You cruel son of a bitch

bet ne par to ir šis stāsts.
Pēc 2 nedēļām laiskuma, gastronomiskajām izvirtībām un nekāda sporta, esmu atgriezusies pie rīta sporta rituāla. Tas ir noticis veselu vienu rītu, precīzāk- šorīt. Tā kā man zb burpees, nolēmu, ka iesildīšos citādi, piemēram, 30min vieglā riksī šturmēšu tramvaja sliedes (jo mīkstāka virsma) un tad nodošos savam, augšup/lejup pa kāpnēm rituālam. Oh boy, was my body confused! Pēc līganas skriešanas tas augšā un lejā likās tik dīvaini, ka pirmās pāris minūtes bija stingri jāpiedomā pie tā, kā kustināt kājas, un pat plaušas kādā brīdī nolēma, ka nezina, ko tieši viņām iesākt ar šitādu intensitāti.
Ceru, ka vakaros izdosies ietūcīt 20min preses vingrojumu. Mēs jau neesam tik kruti kā daži labi, ar visādiem 80kg uz muguras pietupienus taisīt. (Es varētu savākt vecmeitas komplektiņu- 80kg dzīvsvara kaķu, kurus vakaros salikt maisiņā, uzlikt uz muguras un tupties ar to... Mana nākotne izklausās tiešām skumja, when it comes to social life.)