mūžīgie garastāvokļa un pasaules uztveres amerikāņu kalniņi.
Ziniet, man ļoti patīk izaicināt cilvēkus, likt viņiem pārvērtēt stereotipus un pārliecības, izteikt provocējošus izteikumus, un atkarībā no reakcijas nošķiru tos, ar kuriem gribētos uzturēt kontaktus vai vismaz sarunu un tos, ar kuriem man nav pa ceļam- dabiskā atlase manā gaumē. Un parasti, parasti man ir dziļi nospļauties par to, ka tieku nesaprasta vai uzskatīta par bērnišķīgu/meinstrīma piekritēju vai kas nu tanī brīdī atbilst manai provokācijai.
Bet te nu bērnišķīgā dumpinieka sirsniņa šodien sažņaudzās tādās kā sāpēs vai pirmsdzemdību krampjos... Ziniet, ir viens tāds... nu, es nezinu kā lai to pasaka, vobšem ir! Un tad nu sarakstoties esam nonākuši līdz tādai stadijai, ka esam drīzāk atklāti. Tātad zināms dvēseles un apkaunojošo ieradumu striptīzs... Biju nolēmusi, ka provocēšu šo velnišķīgi inteliģento un gudro personu atzīt, ka mans bērnišķīgums un labās gaumes trūkums nav viņam pa kaulam, un no otras puses pati pārliecināšos, ka pati patiešām esmu nejēdzīga viduvējība (beru pelnus uz galvas un klaviatūras) un nespēju atbilst uzstādītajam līmenim...
Un ziniet ko?! Man šķiet, ka tas ir izdevies- es tikko kļuvu par košu grabuli klusuma paužu aizpildīšanai.
Tagad sēžu te visa tāda sakauta un daļa manis smejas par to, ka "bet Tu taču pati gribēji!
Eh, nekad nezinu, ko man pašai ar sevi iesākt! Nu taču atnesiet vienreiz rāmi un stingri ierāmējiet mani, lai beidzot zinu, kas esmu!