bet vispār man šodien gribās savas asaras pārvērst vārdos, kā teiktu kāds aplam slikts dzejnieks... Drīzā darba maiņa kāpina stresa līmeni ik brīdi, kļūst arvien grūtāk saņemties, un cienītais tik tālu, ka arī par to gribās paraudāt. Pārējie tik aizņemti ar savām problēmām, ka nav pat neviena, pie kā aiziet un parunāt par sevi. Bet nekas, gan jau arī šī diena beigsies. Nāks jauni sūdi, šitie aizmirsīsies. Jau paredzu, ka nākamnedēļ raudāšu par to kā ir jaunajā darbā. Nekad taču nav tik labi, lai nevarētu vēl mazliet paraudāt, vai ne?!!