Piedrāzt auksto māgzlu un visādus tur Afronskus, ar prāta un dvēseles mežģiem, dodiet man sasodītu, tīru cilvēcību, vienkāršību. Nu labi, neesi Tu, mazais nekāds intelegtuālis, un droši vien pat inteliģents ne, bet atzīsti, visvairāk Tu sev patīc un dzīvo saskaņā ar sevi tieši šīs vienkāršās cilvēcības brīžos, ar plato smaidu, kas mulsina un aizrauj garāmgājējus, lekšanu pāri peļķēm un nesaskaņotajām krāsām apģērbā...
Tā esi Tu, beidz izlikties un dzīvo nost. Pēdējais gads ir bijis briesmīgs, jā, bet tas nedod Tev tiesības pārvērsties par rūgtuma saēstu maitu, kas ne sev ļauj mācīties būt laimīgai (atkal), ne citus uzmundrina. Aizmirsti, vienkārši aizmirsti to ideju par nebūšanu gana labai, mūžīgos pašpārmetumus un kaunu- novelc robežas un neļauj bez atļaujas nākt savā teritorijā, pat ja to dara vistuvākie. Novelc robežas un nejūties vainīga par to, turpini nesaskaņot apģērbu tā pat, kā nesaskaņo savu dzīvi ar vispār noteiktiem principiem- that's your power, girl!

Un ziniet, kurš bija skaistākais brīdis svētdienā? Fakts, ka nepagāja ne piecas minūtes pēc ikrīta skrējiena beigām, un es jau slapja, sasvīdusi stāvēju savā draudziņu pulkā ar dzirksteļvīnu vienā rokā un cigareti otrā... Tik nepareizi un tik diametrāli pretēji tam kā vajag. Un prieks par to, ka es tā varu, vienkārši varu!

Šis viss pēc King's speech noskatīšanās. Paldies par cilvēcību!