tā gaišā mīlestības sajūta tikai turpina augt. neesmu viņu satikusi kopš decembra sākuma, bet tas izrādās nav šķērslis. tam gan ir parādījies arī kaut kāds skumju piejaukums, par kuru nezināju, jo kā kārtīgs zaldātiņš, biju to nostūmusi pagrīdē. Tas izskaidro, kāpēc esmu tik neierasti dusmīga un aizkaitināta.
Man ir liels prieks, ka ir iespēja pārskatīt to kā jūtos. Nav jau tā, ka tas viss ir kaut kas pilnīgi negaidīts, bet tā ir iespēja to "redzēt" kaut kādās tādās tīrākās formās. Un tas ir ļoti skaisti. Arī skumjas savā tīrajā formā ir skaistas, kad tur nenāk kaut kādi aizvainojumi vai jušanās nevērtīgam vai defektīvam. Nedaudz maģiska sajūta, ka kaut kur manī ir tāda gaiša mīlestība. Un tas, ka it is not going to happen padara viņu vēl gaišāku, man nav iespēja to sabojāt.