But you dont really care for music, do you?

Šodien domāju, ka arvien grūtāk un grūtāk paliek krāt dusmas. Visu laiku fonā ir- ai, bet does it really matter, is it that big of a deal. I don't feel like it is.
Un es nezinu, vai šis ir vai nav veselīgi. Bet kad es tā padomāju, mani atlaiž tas loop of thoughts, kurā es esmu griezusies pēdējo nedēļu.
Nesaistīti, bet tik ļoti saistīti- mans couple's goal ir Mortīcija un Gomezs. Just adore me and let me adore you back. Manī ir tik daudz mīlestības, ko dot, bet vienmēr kaut kāda dzīve un huiņa nostājas starp mani un being able to just fully love and give love to others. Vienmēr jārisina kaut kas tik triviāls kā " bet vai ir iespējams kompromiss?!", "ja kompromiss nav iespējams, vai otram to pateikt aknowledžojot viņa jūtas, ir raķešu zinātne?!", "vai withdrawing ir labākais veids kā risināt problēmu?!"
Kāpēc man ar šo jānodarbojas?! Why can't we just love and fuck and then love some more?
ļoti nogurdinoši